Audzinot patriotus. Skolas Latvijā no dibināšanas līdz okupācijai 0
Laikā, kad strauji tuvojas jaunā mācību gada sākums un ap izglītības politikas dažādiem aspektiem vijas tik daudz diskusiju un nesaprašanos, “Mājas Viesim” šķita interesanti, protams, nepretendējot uz izvērstu un pilnīgu Latvijas 20. gadsimta 20. un 30. gadu izglītības politikas analīzi, atskatīties, kā skolu lietas risināja toreiz.
Atceros, kā mana vecmāmiņa, kas bija absolvējusi Rīgas klasisko ģimnāziju, vēl 70 gadu vecumā spēja angliski no galvas norunāt tekstu, kas rakstīts uz Viljama Šekspīra kapa piemiņas plāksnes. Viņai ne mazākās grūtības nesagādāja sarežģītie latīņu valodas izteicieni un dažādi antīkās vēstures posmi, kuros viņa orientējās kā zivs ūdenī. Latvijas brīvvalsts atmiņas un it īpaši skolas laiks viņai bija kā zaudētā paradīze, kurā viss krāsojās košākos toņos. Domāju, ka arī “Mājas Viesa” lasītāju ģimeņu atmiņu pūrā ir daudz šādu piemēru – liecību par to patiesas tēvzemes mīlestības pamatu un personības rūdījumu, ko spēja sniegt 20. un 30. gadu Latvijas skolas. Šobrīd, šķiet, kaut kas svarīgs ir zaudēts, un tieši tāpēc tik būtiski no jauna atcerēties toreiz pašsaprotamo – proti, ka skolu vispirmais uzdevums ir nevis audzināt abstraktu darba tirgus dalībnieku, bet gan patriotiskus un nacionāli stiprus pilsoņus.
Radot jaunu nacionālu skolu
Rakstnieks Aleksandrs Grīns reiz izteicies, ka savas nacionālās skolas ieguvums ikvienas tautas dzīvē svarīguma ziņā ir tūlīt nākamais pēc neatkarīgas valsts dzimšanas. Latviešu tauta pirmo reizi pati par savām skolām lēma ar Tautas padomes 1919. gada 18. decembra likumu, kas noteica visā valstī par obligātu sešgadīgo pamatskolu, pirms kuras vēl bija jāiet divus gadus pirmskolā (mājmācībā) un vēl divus papildskolā. Pēc likuma, kura gars bija aizgūts no tajā laikā it īpaši Vācijā populārās vienotās skolas (Einheitsschule) idejas, “obligatoriskajai mācībai vēl pieslienas neobligatoriskā mācība vidusskolās, augstskolās, kā arī citās mācību iestādēs”.
“Mums bija izpostīta, sagrauta zemākā skola, nepietiekošs skaits skolotāju, un tie paši bija gatavoti antinacionālam darbam – pārkrievošanai. Ja nu viņi tādi nebija iznākuši, jāpateicas viņu garīgai patstāvībai un nacionālismam.
Mums vajadzēja radīt jaunu nacionālu skolu, skolotājus, viņu sagatavošanas iestādes, vajadzēja gādāt mūsu apstākļiem un vajadzībām piemērotas skolu grāmatas,” 1928. gadā atcerējās toreizējais Latvijas izglītības ministrs Augusts Tentelis.
Grūtā darbā tika gūti ievērojami panākumi – 1932./1933. mācību gadā Latvijā jau bija 1592 skolas ar 162 174 skolēniem un 5768 skolotājiem. Visā Latvijā, it īpaši Vidzemes un Kurzemes apriņķos, bija uzceltas daudzas jaunas skolu ēkas ar gaišām plašām telpām. Vidzeme un Zemgale varēja lepoties ar labi iekārtotu skolēnu kopgaldu un internātiem pie skolām. Nebija vairs daudz skolu, kur skolēni pirmdienās ieradās ar maizes kuli un pavalga cibu uz muguras, no kuras tad pārtika visu nedēļu. Tādas varēja atrast tikai šur tur Latgalē un Kurzemes nomalē.
Jau divdesmito gadu sākumā skolotājus atalgojuma ziņā pielīdzināja valsts darbiniekiem, kuriem algu maksāja pēc noteiktām algu kategorijām atkarībā no iegūtās izglītības līmeņa un izdienas pakāpes. Piemēram, 20. gadu beigās Latvijas Universitātes profesora alga bija no 500 (par stāžu līdz pieciem gadiem) līdz 740 latiem (par 15 gadus ilgāku stāžu). Pilntiesīgi vidusskolu skolotāji saņēma no 281 līdz 435 latiem, bet pamatskolu skolotāji ar pabeigtu augstskolas izglītību – no 205 līdz 350 latiem. Visiem pienācās arī ģimenes piemaksas, laukos – arī dzīvoklis un zemes gabals.
Tā kā pienākums maksāt skolotājiem algas bija sadalīts starp valsti un pašvaldībām, nav brīnums, ka vietumis ar to radās lielas grūtības un kašķi, kas reizēm, kā tas 1922. gada rudenī gadījās kādā Remtes pagasta sapulcē, pat beidzās ar izsaucieniem: “Nost ar skolu un skolotājiem!” Jo dažiem šķita, ka tieši skolotāji ir tie, kas putina ārā pagastu. It īpaši šajā ziņā situācija saasinājās krīzes gados, kad daži pagasti, argumentējot ar to, ka nesaņem piemaksas no valsts, vispār atteicās skolotājiem maksāt algas. 1932. gadā šo misiju uz kādu laiku bija spiesta uzņemties valsts.
Pēc divdesmit gadiem beidzot aktīvās darba gaitas, skolotājiem bija tiesības uz “valsts pabalstu pensijas veidā”. Pamatskolu pedagogiem ar septītās kategorijas atalgojumu – 230 latu mēnesī – tas variējās no 71,4 līdz 126,50 latiem mēnesī.
Vēl 1934. gada ziemā Latvijas pamatskolās trūka 500 skolotāju, taču skolu apmeklējuma ziņā Latvija ieņēma vienu no pirmajām vietām starp Eiropas valstīm – vislielākais tas bija 11 – 12 gadus vecu bērnu vidū (90%). Uz pārdomām gan rosināja tas, ka visā Latvijā obligāto sešklasīgo pamatskolu apmeklēja nepilni 82 procenti bērnu. Tāpēc dienas gaismu ieraudzīja īpaši noteikumi, kas paredzēja soda naudu vecākiem, ja viņi laikus nelaida savus bērnus skolā – latu par katru nokavētu dienu. Praksē gan izrādījās, ka laukos daudziem zemniekiem bija izdevīgāk to samaksāt, nekā atbrīvot savus bērnus no ganu gaitām.
Jau pirmajos trīs pastāvēšanas gados Latvijā atdzima arī vidusskolu tīkls – pirms Pirmā pasaules kara, salīdzinot ar iedzīvotāju skaitu, tā šajā ziņā ieņēma pirmo vietu Eiropā. Tā laika statistikā atzīmēts, “ka minoritātes gan savu vidusskolu tīklu auda rosīgāk”.
“Latviešiem – viena, minoritātēm – septiņas”
Citu Vakareiropas valstu vidū Latvija izcēlās ar savu liberālo attieksmi pret mazākumtautību skolām, kuras saskaņā ar Izglītības likumu saņēma valsts atbalstu. Ar to Latvija izrādīja vēlmi audzināt arī cittautiešus par lojāliem savas valsts pilsoņiem, parādot, ka spēj pacelties pāri vecajam Krievijas mantojumam, kad pārkrievošanas politikas straumē latviešu skolas bija pēdējā vietā. Aktīvie vācieši pirmie tika pie savas skolu pārvaldes Izglītības ministrijā, un kopumā vācu, ebreju minoritātes izcīnīja sev lielāku skolu skaitu nekā proporcionāli citas. Tostarp sabiedrībā, it īpaši saimniecisko grūtību laikos, pret šo politiku netrūka iebildumu, pat novērtējot to kā “katru latvieti pazemojošu”.
Tas, ka reizēm atbalsts patiešām bijis pārlieku dāsns, atbalsojās arī Jēkaba ielas namā. “Nacionālā ziņā mēs paši sevi nokaujam. Kā vajadzīga mācība par brīvu visiem, tā viņa vajadzīga arī minoritātēm. Bet, kungi, mēs taču nevaram, ja samērs starp minoritātēm un latviešiem ir 7:1, dot latviešiem tikai vienu skolu, bet minoritātēm septiņas,”
Saeimas 1924. gada 1. maija sēdē norādīja Latgales demokrātu frakcijas deputāts Francis Trasūns. Jāpiebilst, ka līdz ar 1934. gadā pieņemto izglītības likumu šajā ziņā skaidri noteica: mazākumtautību ģimnāzijas saņem valsts un pašvaldību atbalstu samērā ar savu audzēkņu skaitu, bet ne vairāk kā attiecīgās tautības iedzīvotāju Latvijas pilsoņu skaitam atbilstošu daļu.
“Mēs nevaram izdot naudu tur, kur mums tepat valstī izaudzina slepenus ienaidniekus,” teica F. Trasūns, norādot, ka dažās baltkrievu skolās Latgalē skolēniem tiekot stāstīts par nepieciešamību atdalīties no Latvijas, bet citur lietotas ārzemēs izdotas mācību grāmatas.
Ar 1932. gadu visās minoritāšu skolās ieveda latviešu skolu programmas. Noteica, ka latviešu valoda minoritāšu skolās līdzās mātes valodai uzskatāma par dzimtenes valodu. Latviešu valoda, Latvijas vēsture un ģeogrāfija bija jāmāca latviešu valodā, turklāt kā atsevišķi priekšmeti.
{gallery id=”2054″}
Mazliet aptēsti un apsildīti
Teorētiski katrs trešais vai ceturtais pamatskolas skolēns varēja turpināt izglītību vidusskolā. Tomēr dzīve ne vienmēr krāsojās tik rožainā gaismā. Gadījās, ka pamatskolas nespēja pienācīgā līmenī sagatavot nākamos ģimnāzistus un arī nesniedza jauniešiem to, kas nepieciešams, lai uzreiz pēc skolas sāktu patstāvīgu dzīvi.
1929. gadā lielu kņadu raisīja vēsts, ka 900 jaunieši izkrituši universitātes iestājeksāmenos, nespēdami jēdzīgi sacerēt domrakstu.
“Savu enerģiju viņš ir atdevis deju grīdām, sportam, politikai vai vienkārši tukšībām. Tāds ir mūsu vidusskolnieka caurmēra tips, drusku no visām pusēm aptēsts un apsildīts, bet ne iededzināts mīlestībā uz dzīvi, darbu vai zinātni,” 1929. gada 18. oktobrī sūrojās “Jaunais Smiltenes Vēstnesis”.
Ja šāds jauneklis vēlējās strādāt kādā kredītiestādē, nekas nesanāca kaut vai tāpēc vien, ka viņš pat lāga nezināja, kā rakstāms vekselis. Tā nu liela daļa bija spiesta ierakstīties inteliģentajos bezdarbniekos – visvairāk viņu nāca no Rīgas ģimnāzijām. Tostarp daudz kur ar uguni nevarēja sameklēt inteliģentus un krietnus pašmāju speciālistus daudzās nozarēs – stikla, keramikas, celulozes, ķīmijas un citās, tāpat arī zivju konservēšanā, linu, vilnas, ādu, audumu apstrādē, purvu, pļavu, dārzu kultivēšanā.
“Vai esam skaidrībā, kāda tipa skola mums ir vajadzīga?” Šis jau minētā Latgales deputāta Franča Trasūna jautājums mūsdienās šķiet tikpat aktuāls. “Mēs, tāpat kā Krievijas laikos, esam visu likuši tikai uz vidusskolām, radīsim tikai inteliģento proletariātu, bet mums vajadzētu gādāt par to, lai mums būtu citas skolas – tehniskas, speciālas skolas.”
Pēc dažādiem aprēķiniem, līdzās jau pastāvošajām profesionālās izglītības iestādēm Latvijā būtu nepieciešamas vēl vismaz 14 arodskolas, kuru izmaksas lēsa uz 900 tūkstošiem latu. No otras puses, 1931. gadā Latvijā bija 95 šādas mācību iestādes ar 12 tūkstošiem audzēkņu, saņemot no Izglītības ministrijas vairāk nekā 2 100 000 latu pabalstu. Turklāt bija novērojams, ka šajās skolās palielinās skolēnu skaits, lai gan to absolventu vidū (1934. gada sākumā, piemēram, Rēzeknes komercskola, Liepājas Valsts tehnikums u. c.) arī bija samērā liels bezdarbnieku procents – dažreiz pat lielāks nekā no ģimnāzijām nākušo.
Skandaloza un aizdomāties rosinoša vēsts izskanēja 1929. gada pavasarī, kad kara ministrs ziņoja kolēģim izglītības resorā, ka jauniesaucamie kareivji no pamatskolām un vidusskolām nevar atbildēt uz jautājumu, kādēļ jāsvin 18. novembris, 22. jūnijs, 26. septembris.
Toreiz šo situāciju centās skaidrot ar Latvijas jaunāko laiku vēstures nepilnīgo atspoguļojumu skolu programmās, kas pārāk atkarīgs no politiskās konjunktūras. Aleksandrs Grīns gan vēlāk rakstīja, ka “no visām lietām, kas var derēt nacionālai audzināšanai, mūsu līdzšinējā skolu programmā bija plaši reprezentēta vienīgi latviešu literatūras vēsture”. Tomēr jauniešiem par daudz esot priekšā likti vai nu nevarīgie Poruka sapņotāji, vai arī Andreja Upīša spītīgie nihilisti un citu cildinātie skrējēji prom no tēva mājas… “Ka mūsu jaunatnei tagad tik daudz pārmet, ka viņa ir nevarīga un reizē galējību pilna, ka tās starpā tik daudz pašnāvnieku, ka no viņas rindām nākuši komunistu aģitācijas klausītāji, par to sava daļa atbildības gulstas uz mūsu skolām,” uzskatīja A. Grīns.
1922. gadā bija ierosināti labojumi izglītības likumā. Taču riņķa dancī pa Saeimas komisijām tie nogrima bezgalīgā tukšā teorētiskā spriedelēšanā. Tā turpinājās līdz 1934. gada jūlijam, kad dienas gaismu ieraudzīja jaunais izglītības likums.
Pagrieziens uz nacionālu skolu
“Ar šo likumu mūsu skolu dzīve ievirzīta jaunā laikmetā un visās mācību iestādēs darbs nākotnē noritēs stingri nacionālā garā,” 1934. gada 1. augustā vēstīja “Latvijas Kareivis”. Palika tā pati sešgadīgā pamatskola, vienīgi pirmskolu saīsināja par gadu un bērni tagad varēja sākt mācības vēlāk – no astoņu gadu vecuma. Arī vidusskolas ilgumu pagarināja no četriem uz pieciem gadiem.
Visradikālākās pārmaiņas skāra mācību saturu, kurā, audzinot nacionālā apziņā un garā, īpaša vieta bija paredzēta Latvijas vēstures mācīšanai. Daudz lielāka vērība nekā iepriekš gan teorijā, gan praksē tika pievērsta lauksaimniecības mācībai. Likums noteica, ka pamatskolas, ko uztur pašvaldības un valsts, ir tautskolas kodols un to uzdevums ir sniegt bērniem dzīvei nepieciešamas noapaļotas zināšanas.
Tur, kur mācības nenotika latviešu valodā, latviešu valoda bija jāmāca jau ar pirmo klasi, bet Latvijas vēsturi un ģeogrāfiju jau trešajā un ceturtajā klasē. Tiecoties samazināt studējošo skaitu un kvalitatīvi to uzlabot, stājoties vidusskolā, turpmāk bija jākārto iestājeksāmeni.
Pamatskolu stundu plānus sastādīja divējādus, vienu pieskaņojot lauku, otru pilsētu apstākļiem. Pirmajā plānā paredzēja lielāku dabas mācību priekšmetu skaitu, bet abos – pienācīgu vietu vēsturei, turklāt trešajā klasē vēl trīs stundas bija paredzētas dzimtenes mācībai, kas apvienoja ģeogrāfijas un vēstures elementus.
Vidusskolās turpmāk noteica vairāk latviešu valodas stundu (no 16 līdz 20 nedēļā). Humanitārajās ģimnāzijās palielināja stundu skaitu valodās, vēsturē, ģeogrāfijā un ticības mācībā. Reālģimnāzijās – matemātikā, fizikā, ģeogrāfijā un dabas zinībās, bet klasiskajā ģimnāzijā – grieķu valodā. Angļu valoda visās klasiskajās ģimnāzijās turpmāk bija pirmā svešvaloda (izņemot tās, kur pirmā roka jau grieķu valodai), taču līdzās varēja pastāvēt vēl viens ģimnāzijas tips ar latīņu valodas pastiprinātu mācīšanu.
Pusgadu pēc likuma pieņemšanas Latvijas skolu ainā līdzās idejiskajiem pārkārtojumiem notika arī daudz praktisku pārvērtību. Diezgan biedējoši daļai pedagogu bija skanējis L. Adamoviča atklāti paustais, ka “jauno skolu programmu nevarēs pildīt skolotāji, kas līdz šim strādājuši pretī valsts interesēm”. Visvairāk skolotāju iztrenkāja Rīgā, arī dažās citās pilsētās, kur sociāldemokrātu ietekme izglītībā bija visjūtamākā. Toties Cesvaines Valsts ģimnāzijas direktora amatā iecēla agronomu Valfrīdu Skulti, šādi apliecinot, ka valdības nodoms ir pārvērst šo skolu par lauksaimniecības vidusskolu.
Taupot naudu, 1933./1934. gadā par 76 samazināja tautskolu skaitu. Slēdza Ludzas krievu ģimnāziju, toties Daugavpilī nodibināja 2. Valsts ģimnāziju, apvienojot krievu, baltkrievu un poļu skolas. Rīgā atvēra jaunu Valsts poļu ģimnāziju, kā arī divas tirdzniecības mācību iestādes utt.
Pirmos panākumus jau izrādīja valdības nodoms “atturēt provinces skolēnus no Rīgas skolām” un tiecība uz studējošo skaita samazināšanu vispār.
Cenšoties kvalitatīvi ierobežot mācību grāmatu plūdus, kas arī toreiz nāca pār Latviju, 1935. gadā pie Izglītības ministrijas atjaunoja mācību grāmatu vērtēšanas komisijas (līdzīga kārtība pastāvēja arī no 1923. līdz 1926. gadam), kas raudzījās, lai autoru iesniegtie darbi paustu “tautas vienības un latviskās Latvijas garu, veselīgus dzīves uzskatus, darba prieku un gribu, dzimtenes mīlestību un valsts autoritāti.” Ne mazāk būtiski bija novērtēt to atbilstību glītuma, ērtuma un lētuma kritērijiem.
Kopš 1937. gada pēc Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa ierosmes vienā dienā – 19. jūnijā – visā valstī notika vidusskolu izlaidumu pasākumi.
Visas tautas kustība
“Skolu un izglītības lietās līdz šim padarīts tikai pats sākums. Taisnība, skolas tagad ir nacionālas, tomēr tas ir par maz, jo nacionālās izglītības nepietiek, ja skolās neaudzina patiesus patriotus,” 1934. gada 19. novembrī atzina Ministru prezidents Kārlis Ulmanis.
1935. gada 28. janvārī viņš nāca klajā ar it kā vienkāršu, bet ģeniālu ideju – Draudzīgo aicinājumu, rosinot visus, kam “mājās daudz grāmatu, gleznu vai citu skaistu mākslas darbu, ziedot, dāvināt daļu no tiem katrs sava pagasta biedrībai, savai pagasta skolai”. Nepilnos piecu gados šī ierosme izvērtās par patiesu visas tautas kustību ar ārkārtīgi spēcīgu patriotisma un kultūrizglītojošu dimensiju.
Mūsdienās vēsturnieku nepelnīti aizmirsts ir pirmais ziedotājs – skolotājs V. Miezis, kurš dāvāja grāmatas Ropažu pamatskolai. Viņa piemēram sekoja rūpnieks Ērenpreiss, nosūtot naudu Mazsalacas rajona pamatskolai, Latvijas Universitātes rektors Jānis Auškāps, grāmatizdevējs Ansis Gulbis, kara ministrs Jānis Balodis un daudzi citi.
“Draudzīgā aicinājuma” birojs ar 22 darbiniekiem, kuriem pienācās alga no 90 līdz 210 latiem, atradās “Izglītības Ministrijas Mēnešraksta” telpās Rīgā, Skolas ielā 32. Ziedojumus pieņēma otrajā stāvā, bet puspagrabā atradās noliktava, kur desmit istabās plaukti no grīdas līdz griestiem bija grāmatu pārpildīti. Tās izdalīja, ņemot vērā skolēnu skaitu, kā arī, cenšoties ievērot principu, lai tukšā vispirms nepaliktu tās skolas, ko ziedotāji bija mazāk atcerējušies. Tās vairāk saņēma paša Kultūras fonda iepirktās grāmatas ar aprēķinu, ka diviem skolēniem pienākas divi līdz seši sējumi. Turklāt fondam bija iespēja iegādāties literatūru pie izdevējiem ar 30% un vēl lielākām atlaidēm.
Jau pirmajā gadā “Draudzīgajam aicinājumam” bija 50 tūkstoši sekotāju. Daudzas skolas šajā laikā saņēma vairāk grāmatu, nekā bija dabūjušas visā pastāvēšanas laikā. 1937. gada sākumā, atskatoties uz kustības diviem gadiem, laikraksts “Brīvā Zeme” izrēķināja – saliekot rindā visas dāvinātās grāmatas, kuru skaits pārsniedza 700 tūkstošus, tā stieptos no Rīgas līdz Klaipēdai. Bet galvenais – visā Latvijā vairs nebija nevienas skolas bez savas bibliotēkas. Diez vai mūsdienās esam līdz galam apjautuši, ka tieši “Draudzīgā aicinājuma” posms bija viens no augstākajiem nacionālās vienotības un kultūras pacēluma viļņiem mūsu brīvvalsts vēsturē.
Tikpat vērienīga nozīme nacionālās idejas attīstīšanā un skolu stiprināšanā bija arī citām tolaik īstenotām idejām – Kultūras fonda aktīvajai darbībai, atbalstot skolas un to bibliotēkas, Tēvzemes balvas fondam, Latviešu valodas zinātniskās pētniecības fondam un citiem.
Mūsdienās daudz spriež par skolu programmām, par to, kā audzināt jaunatni par īstiem savas zemes patriotiem. Bet, iespējams, ierosme nemaz tik tālu nav jāmeklē. Lūk, ko 1939. gada žurnālā “Sējējs” rakstīja toreizējais izglītības ministrs Jānis Auškāps: “Cīņa par Latviju nav vēl beigusies. Šī cīņa prasa vislielāko spēku spriegumu. Šodien tā prasa nelokāmu garīgo stāju. Bet šo stāju nespēj radīt nekādi saucieni vien. Šī stāja jāieaudzē, un tās izaudzināšana jāstāda par vienu no lielākiem mūsu kultūrpolitikas uzdevumiem.” Bet citā vietā – 1939. gada 31. marta intervijā “Latvijas Kareivim”: “Jāpārliecina vecāki un jaunatne, ka tiem, kas grib sasniegt gara virsotnes, vispirms jāiemācās ar kājām stipri stāvēt uz zemes…”
No Kārļa Ulmaņa valdības deklarācijas 1934. gada 17. martā
“Izglītības un kultūras politikā tuvināt skolu programmu un darbību pašai tautai un nacionālai audzināšanai, kā arī patiesās dzīves prasībām un uzdevumiem, sevišķi veicinot aroda, vispirmā kārtā, lauksaimniecisko izglītību. Vispār piekopjama noteikti nacionāla izglītības politika. Skolās audzināmi patriotiski un nacionāli stipri pilsoņi. Arī minoritāšu skolas padotas vispārējai uzraudzībai.”
FAKTI Pēc Marģera Skujenieka datiem, 1920./21. gadā 81,7% visu tautskolu bija latviskas, bet vēlākos gados ar mazām svārstībām latviešu skolu daļa nemitīgi samazinājās, noslīdēdama 1930./31. gadā līdz 71,9% – mazāk nekā latviešu procents valstī. Ar 1932. gadu latviešu skolu procents nemitīgi pieauga, un 1937./38. gadā jau 79,1% no visām tautskolām bija latviskas. 1925./1926. mācību gadā Latvijā vidusskolas beidza 2671 audzēknis, pēc desmit gadiem – 1893. 1925/.1926. mācību gadā arodskolas Latvijā beidza 3170 cilvēki, pēc desmit gadiem – 2718. |
