“Audzinātāja puisēnu ielika kaktā. To uzzināja vecāki…” Bijušais izglītības jomas darbinieks skaidro, kāpēc Latvijā trūkst pedagogu un kā vecāki pret viņiem izturas 108
Druvis Rijnieks izglītības jomā ir strādājis vairāk nekā 20 gadus. Kā pats saka, šobrīd gan esot priecīgs, ka mainījis darbības jomu. Šo savu soli nemaz nenožēlojot. Ievērības cienīgas šķiet viņa pārdomas par to, kāpēc Latvijā trūkst pedagogu un kāpēc situācija ir tāda, kāda šobrīd ir.
Turpinājumā publicējam viņa viedokli.
Šajā gadījumā jārunā par 10% vecāku, kuri labprāt ir gatavi konfliktēt ar izglītības iestādi par jebkuru jautājumu. Konflikts notiek starp pedagogu, kurš ir mācījies 5 gadus, apguvis pedagoģiju, psiholoģiju, didaktiku citas svarīgas lietas, un vecāku, kurš uzskata, ka viņš zina visu labāk. Viņš zina, kā bērns jāvērtē, jāaudzina, kā pedagogam jāizturas pret viņa bērnu, pat, ja tas ierobežo citu bērnu tiesības. Savā rakstu sērijā pamatošu savu viedokli ar pieredzēto un izjusto.
Tagad par viszinošajiem vecākiem!
Mans krustdēls devās uz pirmsskolas izglītības ietādi Rīgā. Grupiņu audzināja zinošas un pieredzējušas audzinātājas. Kādā jaukā dienā grupiņā ieradās puisēns. Bērns – ģimenes spogulis. Puisēnam ļoti patika pārējiem bērniem izrādīt savas ģenitālijas, spiesties klāt. Audzinātājas, protams, ar to nebija mierā, puisēnam tika izteikti aizrādījumi, bet tā kā jau šajā vecumā bērni zina, ka viņi ir nesodāmi un neaizskarami, ģenitāliju izrādīšana un uzbāšanās citiem bērniem netika pārtraukta. Tad drosmīgākā no audzinātājām puisēnu ielika kaktā. Protams, kad par to, ka puisēns tika ielikts kaktā, uzzināja vecāki, viņi devās pie vadītājas un paziņoja, ka pret viņu puisēnu audzinātāja ir vērsusi psiholoģisku un fizisku vardarbību. Konflikts ilga tikai trīs dienas, jo audzinātāja uzrakstīja atlūgumu un devās strādāt uz citu pirmsskolas izglītības iestādi.
Līdzīgi gadījumi notiek arī skolās. Vienā no Rīgas skolām izcila skolotāja, par kuru visi teica, ka savu priekšmetu viņa spēj iemācīt arī ķeblītim, atļāvās mācību stundas laikā lūgt, aicināt skolēnu ierasties pie viņas uz konsultāciju. Jāpiebilst, ka skolēns bija nesekmīgs un vecākiem viņa nesekmība bija pilnīgi vienaldzīga un nekas netika darīts. Vecāki nākamajā dienā bija klāt pie direktores ar pretenziju, ka skolotāja visas klases priekšā ir pazemojusi viņu bērnu. Lieki piebilst, ka konflikts nebija ilgs, un pēc 2 nedēļām skolotāja bija projām.
Kāpēc pedagogi piekāpjas un izvēlas labāk doties projām, nevis palikt izglītības iestādē? Ja kāds domā, ka vainīgs ir atalgojums, tad tā ir pavisam nepareiza doma. Ja pedagogiem algas jautājums būtu pirmajā vietā, tad krīze šajā jomā būtu jau sen, tomēr tā samilzusi tagad, kad vecie skolotāji var doties pensijā, bet jaunā paaudze ne par kādiem miljoniem sevi neļaus uzskatīt par tik mazvērtīgiem, lai uzklausītu neprofesionālus padomu, ciest pazemojumus.
Šie 10% vecāku zina savas tiesības, zina arī skolas beztiesiskumu. Viņi ļoti labi zina, ka līdz 9.klasei viņu bērnu vekāda veidā nevar atskaitīt no skolas. Situācija ir tāda, ka skolēns drīkst nemācīties, slikti uzvesties, klases priekšā pazemot pedagogus, klases biedrus, bet skola pretī tam var likt skolas sociālo pedagogu, kura vienīgais ierocis ir paprasīt uzrakstīt paskaidrojumu un aicināt uz pārrunām skolēna vecākus, ja, protams, viņi to uzskatīs par vajadzīgu. Izglītības iestāde var rakstīt milzīgus papīra kalnus pašvaldības sociālajam dienestam un tiesībsargājošajām iestādēm, bat reakcija būs ļoti lēna vai arī notiks atrakstīšanās. Tās ir darbības no izglītības iestādes puses.
Tagad par to, ko var darīt vecāks. Jebkurš vecāks var uzrakstīt izglītības iestādes vadītājam iesniegumu, ka viņa izglītības iestādē pedagogs pret bērnu vērš psiholoģisku teroru, pazemo bērnu, vērtē nepareizi, nepareizi pasniedz mācību priekšmetu. Tā kā izglītības iestādes vadītājam ir jāsniedz atbilde, tad pie pedagoga vismaz nedēļu uz stundu vai nodarbību dodas direktora vietnieks vai metodiķis. Par katru apmeklējumu tiek uzrakstīts protokols. Tas tiek darīts gadījumam, ja vecāks rakstīs iesniegumus tālāk. Ja pēc apmeklējumiem uzrakstītā atbilde vecāku neapmierinās, viņš pirmajai vēstulei identisku vēstuli nosūtīs Skolu valdei. Tā kā Skolu valdei ir jāsniedz rakstiska atbilde, tad, ļoti iespējams, no Skolu valdes uz izglītības iestādi aptuveni nedēļu dosies Skolu valdes speciālists un novēros stundu vai nodarbību.
Arī šie apmeklējumi beidzas ar protokolu rakstīšanu. Tā ir papildus slodze pedagogam jau otro nedēļu. Ja vecākus neapmierinās Skolu valdes sniegtā atbilde, tad pirmajai un otrajai vēstulei identiska vēstule tiks nosūtīta Izglītības kvalitātes valsts dienestam (IKVD), kurš dosies pārbaudīt pedagogu atkal uz nedēļu. Protams, pie reizes tiks pārbaudīta visa iespējamā un neiespējamā izglītības iestādes dokumentācija. Pedagogam tā būs jau trešā pārbaudes nedēļa. Ja IKVD atbilde neapmierinās vecāku, viņš identisku vēstuli visām iepriekšējām nosūtīs Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai, kura, pamatojoties uz iesniegumu, dosies uz izglītības iestādi, lai veiktu pārbaudi. Tas nozīmē, ka pie pedagoga jau ceturto nedēļu uz stundām vai nodarbībām dosies kārtējais pārbaudītājs ar protokolu. Visizturīgākie pedagogi ceturtajā nedēļā salūst un uzraksta atlūgumu, jo četru nedēļu pārbaužu maratons, arī kolēģu un izglītības iestādes vadības skatieni rada diskomfortu. Nevienam priekšniekam nepatīk problemātiski darbinieki.
Paralēli visam iepriekš minētajam, skolotājs var nākt uz izglītības iestādi un, neizvēloties vārdus, verbāli pazemot pedagogu, jo pedagogam nav iespēju atteikt tikšanos ar šādu vecāku.
Vecāks pārbaužu maratonu izglītības iestādei vēl var turpināt, jo ir vēl arī Izglītības un Zinātnes ministrija, Ministru kabinets un Prezidenta kanceleja. Var arī doties pie Tiesībsarga vai arī pakonsultēties pie pazīstama jurista.
Ja izglītības iestāde pārdzīvo šādu pārbaužu daudzumu, tad bieži vien pašvaldībā sāk uzdot jautājumus par izglītības iestādes vadības atbilstību ieņemamajam amatam. To zina retais, bet jebkuras skolas direktoru var atbrīvot no amata ar vienkāršu domes deputātu balsojumu. Tik vienkārši! Pie tam ir arī formāls pamats, jo izglītības iestādi nepārtraukti pārbauda dažādas institūcijas, kas liek domāt, ka vadītājs netiek galā ar saviem pienākumiem.
Šādi nosacījumi rada apstākļus, kad pedagogi skolēniem mīļā miera labad ieliek sekmīgu atzīmi, cenšas neredzēt konfliktus starp skolēniem, jo jebkura iejaukšanās konfliktā var beigties ar vecāku izteiktu apvainojumu pedagogam neobjektivitātē, mobingā pret skolēnu. Bet izglītības iestādes vadībai liek visus konfliktus noslēpt. Kā teica mana bijusī direktore, lai vieglas viņai smiltis: “Mīļā miera labad es varu atvainoties jebkuram par jebko!”
