Audzināt dvēseli. Saruna ar tenoru Jāni Kurševu 6
Dziedātājs Jānis Kurševs ir brīvmākslinieks, kuram mūzika ir ceļš pie Dieva, nevis ambiciozas karjeras instruments. 14. jūnijā pirmatskaņojumu Ventspils Nikolaja luterāņu baznīcā piedzīvos garīgās mūzikas koncerts „Pielūgsim mūžīgi” – uz kuru Jānis aicina kopā ar ērģelnieci Kristīni Adamaiti un saksofonistu Arti Sīmani, bet jau 15. jūnijā viņš koncertā Salaspilī kopā ar pianisti Agnesi Egliņu izdziedās romantisku dziesmu programmu „Dzejnieka mīla”.
Lai arī šīs vasaras sākuma laikapstākļi šķiet kā radīti atvaļinājuma baudīšanai, Jānis Kurševs vienā no saulainākajiem jūnija rītiem uz sarunu ieradies steidzīgi ar raibi aizpildītu notikumu plānotāju azotē. Tur viena aiz otras rindojas vairākas koncertprogrammas, svētdienu dziedāšana dažādu kristīgo konfesiju liturģijās, turpat arī koncerti kopā ar gregorisko dziedājumu tradīcijas kopējiem – ansambli „Schola Cantorum Rīga” un renesanses mūzikas ansambli „Ars Antiqua Riga”. Jūnija vidū tenors dodas uz slaveno Savonlinnas Operas festivālu Somijā, kur vasaru aizvadīs starptautiskā, īpaši atlasītu dziedoņu operas kora sastāvā. Rudens – tad jāgatavojas noslēdzošajam gadam teoloģijas studijās.
Dziedu, ja noticu vārdam
Šobrīd tuvākais – koncertā Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā Ventspilī. Jānis stāsta – šī viņam esot gluži jauna programma – būs gan Aivara Kalēja jaundarbi ar tekstiem no „Jaunās dziesmu grāmatas”, tāpat būs mazpazīstamas Jāzepa Vītola garīgās solodziesmas. Kopā ar Kristīni Adamaiti Jānis izpildīs arī Pētera Kornēliusa maz atskaņoto darbu „Mūsu tēvs”. „Kad dziedu garīgās dziesmas, tā vienmēr ir kā lūgšanas par Latviju. Tāpēc arī šī reize būs lūgšanu mūzika. Pats varu tikai pateikties par to, ka manu ģimeni nav skāris izsūtīšanas posts, lai gan arī mans vecmāmiņas Lības brālis Šoks Arvīds, tikko ir pārapbedīts Lestenes pēdējā pārapbedīšanas posmā, bija leģionārs. Arī otras vecmāmiņas – Elizabetes – ģimene neticamā kārtā paglābās no izsūtīšanas, jo tajā laikā nodega vecvecāku māja Rēzeknes pusē, un viņi pārcēlās uz Zemgali, pie Lietuvas robežas. Tur viņus vienkārši kaut kā neuzmeklēja.”
Koncertprogrammas nosaukums „Pielūgsim mūžīgi” aizgūts no viņam īpaši tuvajiem gregoriskajiem dziedājumiem. Tie gan neskanēšot tikai tradicionālajā latīņu mēlē, bet latviešu un vācu valodās.„Man ir svarīgi dziedāt vārdus, kuriem spēju noticēt. Tas laikam nācis no bērnības, caur tēvu. Būdams liels dziedātājs, viņš pret dziesmas tekstu izturējās ļoti kritiski. Atceros, kā bērnībā gāju viņam līdzi uz draugu saiešanām, „dzertiņiem”, kur tika daudz dziedāts. Atceros, vīri strīdējās par tekstu interpretāciju, jo toreiz, padomju laikos, tur, laukos, valdīja pretkomunisma gars. Galda dziesma vai patriotisks gabals – tēvs vienmēr mēdza ielikt vārdos tādu saturu, kas patika viņam. Varbūt tāpēc, kad tagad reizēm gadās dziedāt pasūtījuma darbu, kam dvēsele nepiekrīt tieši teksta dēļ, tu jūties kā prostitūta. Nav taču atšķirības, vai tu pārdod savu miesu, vai kāds nopērk tavu pārliecību un tu ej pret savu iekšējo kodolu,” dziedātājs nevairās būt skarbs. „Šoreiz ir ļoti patīkami, ka varu dziedāt patiesi vērtīgus tekstus.”
Mūžīgais dzejnieka gars
Gluži citāda rakstura mūzika drīzumā Jānim dziedama programmā kopā ar pianisti Agnesi Egliņu – Roberta Šūmaņa romantiskais dziesmu cikls “Dzejnieka mīla” vēsta par kaismīgu, nepiepildītu mīlu, ko romantiskais varonis nogremdē Reinas ūdeņos. Personiski tuva un saprotama mūzika, saka Jānis. „Greizsirdība, skumjas par neveiksmīgām attiecībām – tam ir gājis cauri katrs, un šeit tā ir ietērpta skaņās, stāstot par egoistisku iemīlēšanos. Es jūtu līdzi visiem, kam ir šāda – dzejnieka jūtīgā dvēsele. Laikam jau tāpēc, ka pats esmu viens no tādiem. Labi saprotu, ka sīks žests, neuzmanība no pretējā dzimuma puses var izraisīt traģēdiju. Atceros, savulaik pat esmu lūdzis Dievu, lai viņš padara mani nejūtīgāku.”
Tomēr līdzās romantisma caurstrāvotājām lappusēm, tostarp Ingmara Zemzara īpaši Jānim veltītajai dziesmai „Dzimtenē”, kā arī Emīla Dārziņa un Alfrēda Kalniņa dziesmām, mūziķi programmā iekļāvuši arī Jāņa Ķepīša solodziesmu “Traktorista polka”.
„Agnese reiz labi pateica – šajā programmā dziesmu pa dziesmai vīrieša tēls pakāpeniski tiek transformēts no nervozā romantiķa uz krietni vienkāršāku varoni.
„Kaut kādā ziņā tas ir arī manis paša dvēseles ceļojums no pagātnes uz šodienu. Agrāk biju ārkārtīgi emocionāls, pat pārjūtīgs, bet šobrīd esmu pragmatiskāks. Protams, romantiķis nekur nav zudis. Tikai tas kļuvis mierīgāks. Reizēm skatos uz operu varoņiem, uz tiem lielajiem cietējiem, un man jādomā, ka teju visās operās stāsts ir par to, kā nevajag! Diezgan reti operu sižetos ir tāds pozitīvs piemērs. Protams, skatītājiem interesantākas ir kaislības, tās ir vieglāk pārdot. Man gan šķiet, ka mūzikai vajadzētu audzināt dvēseli, nevis dot tos negatīvos piemērus un aplipināt ar kaislībām, kas jau katram dzīvē ir tāpat. Nevajadzētu izdabāt cilvēkam, mēģinot uzminēt, ar ko viņus pievilināt, bet parādīt, kā no cilvēciskā vājuma izlīst”
Antiņa labā vēsts
Pagājušajā vasarā Jānis dziedāja Antiņa lomu Siguldas opersvētku operas iestudējumā „Zelta Zirgs”. „Par Antiņiem mēs neko labu nedomājam, taču pēc šī iestudējuma sapratu, ka uz viņu vajag paskatīties caur tautasdziesmas prizmu: Es redzēju Saules meitu ledus kalna galiņā / Apkārt kalnu, garām kalnu, kam nav kalta kumeliņa. Tieši viņam, latviešu puisim, ir tas īstais kumeļš, un tieši viņš ir tas, kurš dod roku Saules meitai. Mēs par maz pievēršam uzmanību tam, ka šis ir stāsts ar pozitīvu notikumu gaitu. Tāpēc man gribētos, ka šī tautasdziesma kaut kādā ziņā aizstāj Lāčplēša eposu. Dziesma, kas liek saprast tautai, ka tā spēj darīt lietas un ir pašcieņas vērta. Varbūt vārdus latviešu tautas eposa vārdus varētu rakstīt Māra Zālīte.
Kristīgā pārliecība un ta utasdziesmas vienā ierakumu pusē? Disonanse nav tik liela, kā to „uzpūš”, ir pārliecināts Jānis. „Mācoties reliģijas zinātņu institūtā esmu sapratis, ka tie ir aizspriedumi, no kuriem brīvs neesmu bijis arī es. Latviešu tautasdziesmās paustais un kristīgais nav šķirti. Katrs cilvēks dabiskā veidā meklē pārdabisko, un arī latvieša dvēsele atrada veidu, kā sastapties ar to, īpaši vērojot dabu un cilvēku attiecības. Man patīk, piemēram, jezuītu inkulturālisms – viņa nenāca pie svešas kultūras, sakot, jūs, muļķi, kas neko nav sapratuši no Dieva, jūs uz sārta! Nē, viņi uzskatīja, ka vajag paskatīties, cik vērtīga ir katras tautas tradīcija, sakot – Dievs pats ir pateicis, kas viņš ir, ko viņš no mums sagaida, un mums jādomā, kā mēs varam pieņemt šo Dieva atklāsmi. Man patīk priestera, Latvijas Universitātes profesora Andra Priedes nostāja – izsijājot tautas dainas no „pagānismiem”, tās ir cilvēka dvēselei derīgas. Tā pati „pasaules laišana”! Dainās ir liela bagātība. Man ir žēl to kristiešu, kas pret tām izturas ar bailēm, nezināšanu, un necenšas redzēt Dieva plānu latviešu tautas vēsturē. Tās ir īpašas, tāpat kā visa latviešu tauta. Izgājusi cauri neticamiem spaidiem un izdzīvojusi gadsimtus zem visādiem jūgiem, bet pagājušā gadu simtenī pat dabūjusi valsts brīvību. Es uzskatu, ka tas ir Dieva pirksts! Nevar taču tik maza tauta ko tādu izskaidrot bez pārdabiskā. Šajā – dievišķajā ziņā – esam izredzēta tauta. Šī izredzētība nozīmē Kristus piemēru: kalpot un atdot sevi par brāļiem, nevis knābt vienam otru, kā neglaimojoši par mums teicis Rainis. Viens no maniem sapņiem ir – lai latvieši kļūtu nevis par viensētu, bet – par kopienu cilvēkiem.”
Jāņa paša tuvākā kopiena šobrīd ir Jāzepa draudze Rīgā. Tiesa, liturģijā viņa balss skan dažādu konfesiju dievnamos. „Mans kolosālākais svētdienas piedzīvojums ir tad, kad mani no rīta uzaicina padziedāt baptisti vai luterāņi. Dziļi un pamatīgi tur tiek apcerēts Dieva vārds, jo tur tas ir liturģijas centrā. Pēc tam, aizejot uz svēto misi, kur Dievs sevi dāvā mums kā Debesu maizi, var to izdzīvot pilnasinīgi, saņemot Viņa iemiesoto mīlestību. Man ir žēl, ka baznīca ir sadalīta, un cilvēks dabūt tikai daļiņu no visa skaistā, ko iespējams piedzīvot.”
Mīlestības svētceļojumā
„Pilnības ceļu iet nav viegli. Mana dzīve ir tam apliecinājums. Piemēram, cik reižu esmu sev teicis „nekad”, bet tas – piepildās! Saprotu, cik pretējs esmu Kristum, jo viņš pasaka un piepilda paša vārdus. Es pasaku – un piepildu… tikai pretējo. Reiz teicu, ka nekad nekļūšu par kristieti – kļuvu. Tagad vēlos sekot pilnības ceļam – tā ir tāda kā mana pozitīvā programma. Nevis ar „fanatos”, nāvīgo, bet „afanatos” – nemirstīgi. Darīt ko tādu, kas nav pakļautas pasaules nāvei, bet kaut ko ar mūžības vērtību. Tāpat kā māte Terēze mazas lietas darīt ar lielu mīlestību. Atrast lielo mīlestību sevī. Atrast mīlestību savos ikdienas darbos. Protams, esmu sapratis, ka gribētu naudu, stabilitāti, labākus dzīves apstākļus, tomēr tam visam nav tik liela jēga kā mīlestībai.”
Jānis stāsta, ik gadu augustā viņš dodoties svētceļojumā uz Aglonu. „Ar Dievmāti man ir īpašas attiecības, jo par katoli kļuvu pēc meitas (Elīza, 13) piedzimšanas. Toreiz bija pārdzīvojumi, šķīros ar viņas mammu (publiciste Marta Kukarāne, pazīstama arī kā dziedātāja Vanilla, aut.). Man vajadzēja morālu atbalstu, jo bija sajūta, ka mēs abi šķiroties esam saplēsuši meitiņas sirdi. Nokļuvu baznīcā, kurā kāda nejauši sastapta sieviete ieteica – izlasi Veltīšanas lūgšanu Dievmātei. Izlasīju. Man par brīnumu, pēc pusgada, vērojot meitu, redzēju, ka viņa ir atguvusies. Tajā laikā arī pēkšņi uzradās Raimonds Pauls un viņa dziesmu programma, un, tikai pateicoties šai dieva Dāvanai, varēju samaksāt izdevumus, kas bija saistīti ar meitas nākšanu pasaulē. Es priecājos, ka man ir meita, un zinu, ka Dievs mīl bērnus, un nevajag baidīties viņus pieņemt pie sevis. Meita šobrīd dzied Doma kora skolas korī un ir visai aizņemta. Ceru, ka mums abiem izdosies svētceļojumā reiz doties kopā.”
Jānis pasmaida – sievietēm viņa dzīvē ir īpaša loma. „Sievietes ir īpašas. Ja nebūtu latviešu sieviešu baznīcās, nezinu, kā katoļu baznīca būtu izturējusi ilgos padomju laikus. Protams, ir absurds, ka tagad satraucas, ka sievietēm neļauj būt mācītājām. Cik simtus gadus tā nav bijis? Sievietēm draudzē ir lieliskas iespējas izpausties – lasīt lekcijas, vadīt sieviešu pulciņus un mirdzēt tur kā zvaigznēm, ja ir talants. Jāprot cienīt tradīciju. Cilvēki, kas dzīvojuši pirms mums, daudzās lietās bijuši gudrāki par mums. Cik daudz mūsdienās ir tādu domātāju, kā agrāk? Mēs nedrīkstam noliegt pagātni. Manuprāt, sievietes nav apmierinātas tāpēc, jo nav foršu vīriešu. Sieviete nevar justies kā sieviete, ja nav vīrišķīga vīrieša, bet ir lupata, kas nespēj uzņemties atbildību ne par sevi, ne citiem. Sievietē iezogas stress. Pats esmu domājis, kāpēc streso manas sievietes, un saprotu – esmu nesavākts, haotisks mākslinieks. Viņām nav drošības sajūtas. Tad viņas uzņemas atbildību par sevi, par bērniem. Tāpēc man ir lūgšana par vīriešu atdzimšanu, protams, sākot ar savu. Lai sievietēm nav jātaisa mītiņi, protesti. Lai sievietes ir mīļas, maigas, mātišķas. Es vēlētos, lai sieviete un vīrietis būtu mīlētāji, nevis provokatori. Tas ir skaistākais, kas pasaulē var būt.”
Lielā karjera nogaida
Kā viens pret otru rezonē kristieša meklējumi un mūziķa ambīcijas, bez kurām veiksmīga mūziķa karjera nav domājama? „Nekad neesmu pakļāvies šiem spēles noteikumiem. Neesmu lauzies aizslēgtos vārtos. Neskumstu, ja manas kristīgās pārliecības dēļ man ir mazāk projektu. Lai gan, jāatzīst, bieži tajā vainojams paša slinkums. Mans skolotājs Kārlis Zariņšreiz teica – „Jāni, ja tu strādātu kā cītīgs korejietis, tu varētu iekarot pasaules skatuves”. Dievs mīl arī tādus sliņķus kā es,” pasmaida Jānis, piebilstot – „Kā citādi būtu ticis pie tādas Dieva dāvanas kā iespēja dziedāt kopā ar vienu no pasaulē labākajiem koriem – Latvijas Radio kori, atskaņojot baptistu ticības brāļa Ērika Ešenvalda sarakstīto „Lūkas pasiju”.”
„Ambīcijas noteikti noder, kas esi iepazinis Dievu, un tad vēlies dot no sevis pašu labāko. Skolotāja Anita Garanča, lai viņai Dieva valstība, mēdza teikt – Jāni, ko tu tur ņemies ar to baznīcu, tu tikai iztērē laiku tā vietā, lai taisītu lielo karjeru. Kad viņa saslima, laiku pa laikam redzēju viņu Magdalēnas baznīcā, bet brīdi pirms pašām beigām viņa pateica – laikam Jāni Tev taisnība – tam garīgajam ir liela nozīme. To uztvēru kā lielāko apstiprinājumu manam ceļam un izcilāko komplimentu, ko man jebkad teikusi sieviete!”
