Audzētāji iesaka labas gurķu, tomātu un redīsu šķirnes 0
Kad kāre pēc pavasara lociņiem un redīsiem rimusies, acis aizvien vairāk raugās pēc Latvijas zemnieku audzētiem gurķīšiem. Liepājnieki tos meklē Pētertirgū. Kopš maija vidus tur var nopirkt arī Grobiņas novada Medzes pagasta zemnieku saimniecībā “Čunči” izaudzētos.
Kraukšķīgi un smaržīgi! Vietējie…
Ja vietējie zemnieki ar gurķiem tiek tirgū maijā, tas ir pietiekami agri – uzskata medzenieki Gunta un Harijs Kreicbergi. Tiesa, šajā laikā tirgū daudzviet uz letes gozējas no Polijas siltumnīcām ievestie konkurenti. Acīgs pircējs gan tūlīt pamana starpību, jo tālāku ceļu mērojušie, varbūt vēl kādā noliktavā paturētie ārzemnieki ir zaudējuši svaigumu, tiem nav izteikta aromāta, taču maksā lētāk (pašlaik aptuveni latu par kilogramu).
“Čunču” saimnieki nedzenas pēc ļoti agrām ražām. Pirmos gurķus viņi parasti sāk vākt ap 20. maiju, bet pēdējos noņem oktobra vidū – novembra vidū. Ražas ieguves laiks var nobīdīties pat par vairākām nedēļām, atkarībā no tā, kad uznāk niknākas salnas, kas nokož augus. Protams, apkurināmas siltumnīcas dotu iespēju piegādāt tirgum svaigu produkciju ilgāku laika periodu.
Tomēr, ja pašiem nav sava meža un kurināmais jāpērk, ražošanas izmaksas iznāk pārāk lielas. Cik liepājnieku gan varētu atļauties agri pavasarī pirkt dārzeņus par pieciem latiem kilogramā? Tikai tad, kad vietējo gurķu cena nokrītas līdz 2 – 2,50 latiem par kilogramu, Pētertirgū tos izpērk dažās stundās.
Kreicbergiem reklāma nav vajadzīga: ar gurķu un tomātu audzēšanu siltumnīcās “Čunču” saimnieki nodarbojas jau vairāk nekā desmit gadu un ieguvuši pastāvīgus kundes. Audzētāji labi apzinās, ka pircējus noturēt var tikai tad, ja strādā godīgi. Sākumā viņi gurķu ražu vāc trīs reizes nedēļā, vēlāk – biežāk. Zināma lieta: jo svaigāks gurķis, jo garšīgāks! Gurķus vāc agri no rīta, kamēr tie vēl nav sakarsuši saulē. Pārdošanai vislabākie ir prāvāki augļi ar jau nobriedušu miziņu – tādi tik ātri nesavīst. Sarindojot gurķīšus kastēs un ietinot plēvē, tie pat pēc nedēļu ilgas glabāšanas vēsā pagrabā izskatās kā tikko norauti. Šopavasar, uzsākot tirgošanos, pirmajā reizē aizveduši 60 kg agro gurķu. Tirgus jau no pavasara ir pilns ar importa gurķiem, tomātiem, redīsiem, dillēm, pat skābenēm, un cenu ziņā vietējiem ir ļoti grūti konkurēt ar ievestajiem.
Pašlaik Pētertirgū svaigus pašmāju gurķiem piedāvā pieci seši, varbūt septiņi dārzeņkopji, pārējie andelē ievestos. Gurķiem cenas mainās ļoti strauji. Vasarā, kad gandrīz katrā lauku sētā un mazdārziņā sāk ražot lauka gurķi, cenas nošļūc lejā kā pa slīdkalniņa dēli, un gurķis pārtop par ikdienas uzkodu. Medzenieki uzskata: ja pārdošanas cena nokrītas zem 20 santīmiem par kilogramu, vest tos uz 20 km attālo tirgu neatmaksājas, jo nevar nosegt transporta izdevumus. Dārgāki gurķi atkal kļūst septembra beigās – oktobrī, tad tos var pārdot vismaz par latu kilogramā.
Kādam jābūt tirgus gurķim?
No plašā pašauglīgo lauka gurķu sēklu klāsta dārzeņkopji izvēlējušies tikai divas hibrīdšķirnes – ‘Mandy F1’ un ‘Servus F1’. Pirmajai no minētajām augļi ir ar diezgan biezu, rupjām kārpiņām klātu mizu, bet ļoti garšīgi, saldeni. Otras augļiem miziņa ir plānāka un ar sīkām kārpiņām, turklāt tie nekad (pat, ja kādreiz konservējot gadās tos parkarsēt) nepaliek mīksti un ar cauriem vidiem, bet arvien saglabā kraukšķīgumu.
– Mums jau ir sava pieredze, izveidojies priekšstats par to, kādam jābūt tirgus gurķim. Abām mūsu audzētajām šķirnēm augļi ir tumši zaļi un izaug diezgan palieli, pircējiem tādi patīk. Šo šķirņu gurķi ir universāli izmantošanas ziņā – var ēst svaigus, skābēt un marinēt, – stāsta Gunta Kreicberga. – Esam mēģinājuši audzēt vairākas konservējamo gurķu šķirnes ar “muzikāliem” nosaukumiem – ‘Concerto F1’, ‘Melody F1’, ‘Vokal F1’ un citas, bet atteicāmies no tām, jo neapmierināja vairākas īpašības – dažām laikus nenovākti augļi ātri pārauga un dzeltēja, citām ražošanas sākumā un beigās tie veidojās apaļi kā muciņas.
Patlaban “Čunčos” gurķiem atvēlēti aptuveni 1200 m2 siltumnīcu. Dēstus sāk audzēt laikā no 5. līdz 15. martam, sēj pa ziemu sakrātajās tetrapakās. Stādīšanai sagatavo treknu, kūtsmēsliem bagātu augsni. Katru otro gadu sešās plēves siltumnīcās iestrādā astoņas kravas (katrā – apmēram 6 t) ar sadalījušos organisko mēslojumu. Pavasarī pamatmēslojumā dod arī kompleksos minerālmēslus. Protams, gurķi ir prasīga kultūra – ar vienreizēju mēslu iestrādāšanu augsnē tiem nepietiek, tāpēc augšanas laikā pāris reižu mēnesī tos piebaro ar CalMax un Wuxal caur lapām. Audzējot vertikāli un uzsienot pie stieples, saimnieki augiem regulāri izkniebj un saīsina sānvasas, citādi veidotos biezi un tumši džungļi, kuros augļi nespētu attīstīties. Saimnieki smej, ka gurķi siltumnīcā visu laiku jāuzmana – tos tāpat kā mājdzīvniekus nevar atstāt bez uzraudzības.
Audzējot siltumnīcā, gurķus apdraud tīklērces, pilnībā izvairīties no tām ir gandrīz neiespējami. Bieži vien tās parādās jūlijā. Ja dārzeņus laikus neapsmidzina, ražas nebūs. Saimniecībā kaitēkļa apkarošanai izmanto preparātu vertimeks, pēc apstrādes ievērojot septiņu dienu nogaidīšanas laiku. Augustā gurķi parasti cieš arī no slimībām, tādēļ tie profilaktiski jāapsmidzina ar ridomil gold.
Citi dārzeņi
Lai ražošanas platības izmantotu nepārtraukti un produkciju varētu ievākt no agra pavasara līdz vēlam rudenim, neapkurināmajās siltumnīcās jau marta sākumā sēj redīsus un dilles, steidzina sīpollokus.
Par labu redīsu šķirni audzētāji uzskata ‘Kaspar F1’ – ar izcilas kvalitātes apaļām, koši sarkanām saknēm, bez tukšiem vidiem un sīvuma. Redīsi izaug lieli, divas saknes sver aptuveni 150 gramu. Lai ātrāk sāktu ražot, redīsus sēj, līdzko atlaidusies zeme, pārklājot ar agrotīklu četrās kārtās.
Tomāti “Čunčos” aizņem 400 m2, paprika – 200 m2 siltumnīcu. Tomātu un paprikas dēstu audzēšanu saimnieki sāk februāra vidū, dīgstu papildapgaismošanai izmanto dienasgaismas spuldzes ar nelielu jaudu, tās neizdala siltumu. Tomāti ‘Orkado F1’, ‘Cristal F1’, ‘Pisa F1’ sāk ražot jūlija otrajā pusē, paprika – jūlija sākumā. Paprikas ‘King Arthur’ lielie, sarkanie kubveida augļi attīstās nepārtraukti līdz rudenim, savukārt ‘Marusha’ (ar tieviem, gareniem augļiem) ražo viļņveidīgi – pirmās divas nedēļas ievācamā raža ir diezgan liela, seko 2 – 3 nedēļu pārtraukums, pēc tam augam atkal veidojas jauni augļi. Kopumā no viena krūma var iegūt pāris kilogramu augļu. Paprika nav īpaši jāveido, nav jāierobežo tās augšana. Lielākoties piparus vāc, kad tie sasnieguši tehnisko gatavību – izauguši, bet vēl nav nokrāsojušies. Zaļas krāsas augļi ir aromātiskāki un ideāli piemēroti pildīšanai vai zupām.
Piecos hektāros – ābeļdārzs
Pirms pieciem gadiem Kreicbergi nolēma paplašināt saimniecību, ierīkojot ābeļdārzu. Pašlaik stādījumi aizņem nepilnus piecus hektārus, turklāt stādus saimnieks izaudzējis pats – bez kādām iemaņām un pieredzes, vienkārši ziemā pamācījies dārzkopju kursos. Uz puspundura auguma potcelmiem viņš uzpotējis aptuveni 70 šķirņu ābeles, sākot no agrām vasaras, kas ienākas vēl pirms ‘Baltā Dzidrā’, līdz vēlām, Latvijā izveidotām ziemas šķirnēm. Tiesa, par šāda augļudārza izveidi dārzkopji nevarēja iegūt Eiropas Savienības finansējumu, jo līdz ar noteiktajām komercšķirnēm dārzā ieaudzējuši arī to, kas pašiem ļoti patīk un vislabāk garšo. Vienīgais finansējums, ko audzētāji saņem, ir platību maksājumi. Agrāk piecus gadus pēc kārtas tikuši arī pie Eiropas Savienības maksājumiem naturālo saimniecību pārstrukturizācijai.
No iestādītajiem kociņiem aptuveni simts sākuši ražot – āboli sāk ienākties jūlija beigās, augusta sākumā. Tirgū konkurence nemitīgi pieaug, tāpēc, lai noturētos, ir nepieciešama daudzveidība – uzskata Gunta un Harijs Kreicbergi. Turpmāk viņi domā papildus nodarboties arī augļu koku stādu audzēšanu un tirgošanu.
