“Audzēju ārstniecības augus, bet LAD saka – nezāles!” Zeltīte Kaviere norāda uz ministriju neizpratni un citām nejēdzībām 28
Anita Pirktiņa, “Agro Tops”, AS “Latvijas Mediji”
Zeltīte Kaviere ārstniecības augus audzē kopš 1993. gada. Patlaban Vaidavas pagasta Gaujas nacionālā parka teritorijā izveidotajā bioloģiskajā saimniecībā Silkalni savvaļas ārstniecības augus viņa audzē 11 ha lielā platībā, bet kultivētie ārstniecības augi aug 4 ha platībā.
Z. Kaviere intervijā Agro Topam stāsta par savu pieredzi ārstniecības augu audzēšanā, norāda uz daudzām ačgārnībām šābrīža atbalsta piešķiršanas kārtībā un arī nozares ministrijas izpratnē par to, kas tad ir ārstniecības augi. Viņa arī vērš uzmanību uz aizvien neatrisināto vislielāko problēmu ārstniecības augu un garšaugu audzēšanas nozarē – skaidras nākotnes vīzijas trūkumu.
– Cik daudz dažādu augu audzējat?
– Vairāk nekā simtu, tostarp augi, ko vācu savvaļā pļavās un mežā, un visi tiek realizēti. To raža nav mērāma ne tonnās, ne simtos kilogramu, bet kopumā vidēji gadā sagatavoju vismaz pusotru tonnu kaltētu augu. Pēdējos gados strādāju tikai ar tiem partneriem, kuri jau laikus ir pateikuši, ko un cik lielā apjomā no manis pirks. Bet nelielos daudzumos audzēju arī augus, kas ziemā, visticamāk, būs nepieciešami ārstiem, farmaceitiem, pirtniekiem…
Mana saimniecība ir viena no pirmajām ārstniecības augu audzētājām Latvijā. Kopš 2008. gada Silkalniem ir bioloģiskās saimniecības sertifikāts. Šajā laikā daudz kam esmu izgājusi cauri un guvusi dažādas mācības un atziņas. Tagad esmu pirmspensijas vecumā, un darīt darbu, kas finansiāli netiek atbalstīts, vairs nedz spēju, nedz gribu, nedz varu atļauties.
Agrāk faktiski vācu visu, ko uzskatīju par noderīgu, bet tagad vācu tikai to, kas man tiek pasūtīts. Patlaban pieprasītas ap 40 dažādu augu drogas. Arī pārstrādātāji spiesti no daudz kā atteikties, jo vajadzīgās izejvielas gluži vienkārši nav nopērkamas. Ar kolēģiem uzturu ciešus kontaktus un zinu, ka daudzi, kas nodarbojas ar ārstniecības augu pārstrādi, tēju ražošanu u. c., izejvielas ieved no citām valstīm, jo Latvijā tās neaudzē. Vēl nesen viens zvana un prasa, vai man nav aizķērusies pūķgalve. Nu, kāda pūķgalve! Latvijā tā ir iekļauta nevis ārstniecības, bet nektāraugu sarakstā. Ja minēšu to kā ārstniecības augu, LAD to no saraksta svītros ārā. Nesaprotu, kāds labums no tik neelastīgiem noteikumiem, ka konkrētu augu oficiāli var audzēt tikai kādam vienam mērķim, lai gan lietojuma spektrs ir daudz plašāks.
Audzēju raspodiņus, zemenes, upenes lapu ieguvei – šie ir ļoti pieprasīti augi, ko izmanto gan tējās, gan, piemēram, no upeņu lapām iegūst brīnišķīgu dziedniecisku eļļu. Par laimi, raspodiņš skaitās ārstniecības augs, taču zemenes, upenes oficiāli var audzēt tikai ogu ieguvei, turklāt, lai saņemtu atbalstu, zemenes jāaudzē vismaz hektāra platībā. Bet man nevajag tik lielu platību! Tātad atkal audzēju faktiski tikai uz sava rēķina.
Ja paskatās, man visādas nezāles aug – naudulis, lauka vijolīte, pelašķis, asinszāle, kosa… Bet visi augi aug kontrolētā vidē, rudenī viss tiek nopļauts. Diemžēl katram ir savs priekšstats par to, kā stādījumam jāizskatās. Kādam šķiet, ka augu biezība ir par lielu, kādam – ka par mazu, vēl kāds prasa, lai stādījums tiktu izravēts, un nevienu neinteresē, vai no tā ir kāda jēga un ka pēc lietus man būs jābrien pa dubļiem…
Gribu uzsvērt, ka tādus augus kā piparmētras, kumelītes, melisas audzē visā pasaulē, kur tās var nopirkt par nieka cenu. Bet mums ir augi, kādu citur nav, taču mēs tos uzskatām par nezālēm. Piemēram, daudz kur, tostarp tepat Igaunijā, atklāts, ka ļoti veiksmīgi vagās var audzēt šaurlapu ceļteku, kas ir tik daudzpusīgs ārstniecības augs. Mūsu valstī šādai audzēšanai atbalsta nebūtu, jo pie mums ceļteka ir kārtējā nezāle. Nesaprotu, kā tas var būt – Polija, Rumānija, Lietuva, Igaunija tāpat kā Latvija ir Eiropas Savienībā un audzē daudzus augus kā ārstniecības augus, bet Latvija ne?! Man jau nevajag vairāku hektāru lielus laukus, man pietiek ar dažām 100 metru garām vagām. Un daudzās ģimenes piemājas saimniecībās ar to pietiktu. Galvenais, ka laukos sievām ir nodarbe, ar ko var arī nopelnīt. Kāpēc lai to neatbalstītu?! Man kopumā ar ārstniecības augiem apstādīti 4 ha, un būtu labi, ja LAD tos visus ieskaitītu. Kopā ar meža platību man kā bioloģiskie sertificēti 11 ha, kur droši varu vākt dažādus augus, lasīt ogas.
– Turklāt šiem augiem ir diezgan plašs lietojums.
– Protams! Nereti esam ieciklējušies uz tējām, bet katram augam ir daudz plašākas izmantošanas iespējas! Tos var vārīt, cept, šmorēt, apēst salātos, gatavot ievārījumus, izvilkumus, dzērienus, hidrolātus, augus var izmantot spilvenu, lellīšu un citu rotaļlietu pildīšanai, gatavot ārstniecības un kosmētikas līdzekļus, izmantot pirtslietās utt. Kad man gada beigās LAD jānodod atskaites, tad tabulā parādās tikai divas ailītes – tēja un kafija. Cik gan aprobežotai jābūt izpratnei! Un interesanti, kā Latvijā var izaudzēt bioloģisko kafiju? Arī tējas koki Latvijā neaug. Tas, ko gatavo ārstniecības augu audzētāji, lielākoties ir kaltēti augi, ko var dažādi izmantot – gan gatavot tējas, gan sausās garšvielas, gan daudz ko citu. Es, piemēram, savus augus atdodu ekstraktu rūpnīcai, no kuras tie vēlāk aizceļo uz alus ražotni. Savukārt āboliņš aiziet uz kosmētikas ražotni. Kurā ailē tad lai es to ierakstu? Pie tējas vai kafijas? Kāpēc nevar būt vienkārši aile – kaltēti augi, kas ir visprecīzāk? Tāpat atskaitēs man kaut kur jāuzrāda sausā un kaut kur – zaļā masa. Kāda zaļā masa var būt, teiksim, janvārī? Un arī vasarā zaļā masa ir pieejama tikai ierobežotu laiku, jo faktiski jau pēc stundas tā ir apkaltusi. Absurds! Piemēram, nātres vai asinszāli novācu visā garumā, tā tad ir saražotā zaļā masa, ko ievietoju šķūnī, kur sašķiroju, nogriežu lieko, derīgo daļu sasmalcinu un kaltēju. Sākotnēji novāktā zaļā masa šajā procesā jau dienas laikā ir sarukusi teju uz pusi. Un nekas šajā ziņā nemainās – runā un skaidro, cik gribi. Katru gadu saņemam anketas ar tām pašām bezjēdzīgajām ailēm, un kopā tas viss saucas – ražošanas plāns. Smieklīgi.
– Visur gan lasām, ka tirgus pieprasījums pēc ārstniecības augiem, garšaugiem aizvien pieaug. Loģiski būtu, ja šīs nozares attīstība tiktu veicināta, nevis ierobežota.
– Tirgus pieprasījums nez kādēļ tiek ignorēts. Redzam, ka tirgū pieprasītas ir gaiļbiksītes, pelašķi, tiem ir arī laba cena, un šos augus labprāt audzētu, taču tie nav iekļauti atbalstāmo augu sarakstā. Man visai bieži zvana gan no Amerikas, gan Izraēlas un prasa pienenes, vībotnes, asinszāli – augus, par kuru audzēšanu LAD nemaksā. Faktiski tiek atbalstīta to ārstniecības augu audzēšana, kas nav īpaši pieprasīti. Piemēram, pelašķus esmu kārtīgi iesējusi vagu rindās, ir skaidri redzams, ka tas ir iekultivēts lauks, taču nē – pelašķis tik un tā tiek uzskatīts par nezāli. Stāvēju pie lauka un domāju – frēzēt vai ne. Pasūtījums no klienta par pelašķiem man ir, bet vai tas segs visus audzēšanas, kopšanas un vākšanas izdevumus? Vienīgā cerība – ja projektu pētījumi, kas šobrīd notiek, piemēram, par pieneņu un citu savvaļas ārstniecības augu audzēšanas iespējām komercvajadzībām, būs veiksmīgi, tad šie augi kādreiz tiks iekļauti arī platībmaksājumos.
Fakts, ka daudzi augi, kas tiešām ir pieprasīti, nav iekļauti atbalstāmo ārstniecības augu sarakstā, rada izbrīnu. Bez jau iepriekš minētajiem augiem var nosaukt arī maura sūreni, retēju, kosu u. c. Kosa vispār ir ļoti pieprasīta dažādās nozarēs – gan no ekstraktu ražotāju puses, gan farmakoloģijā. Jāteic, līdz šim šīs izejvielas tika ievestas gan no Ukrainas, gan Baltkrievijas. Kurš gan ir drošs par apstākļiem, kādos tās tika audzētas?
Katru gadu rakstu LAD vēstules un visādus paskaidrojumus, pagājšgad man tā sāpēja sirds, ka, šķiet, vienā no vēstulēm pat ierakstīju: “Nedod Dievs, ka kādam no jūsu tuviniekiem tiešām akūti ievajadzēsies to pelašķi vai asinszāli, bet tā nebūs pieejama, jo neviens to Latvijā neaudzē – to var tikai šur tur savākt savvaļā, kur arī to izplatība iet mazumā…” Man kaimiņos ir graudaudzētājs, kura miežu laukā redzams vesels pelašķu klājums. Vai varu lasīt pelašķus viņa tīrumā? Pat, ja varētu, nedrīkstētu – es strādāju ar bioloģiskām metodēm, bet miežu lauks apstrādāts konvencionāli. Taču nebrīnītos, ja izrādītos, ka zālīšu lasītāji, kuriem ir pircējs, tos pelašķus nolasa ne vienā vien konvencionālajā laukā. No malas daudz kas izskatās it kā vienkārši, bet realitātē tā vis nav.
– Ārstniecības augu audzētāja lauki nezinātājam no malas varētu likties kā nezāļaina pļava…
– Zināmā mērā – jā. Daudzi augi, ko tradicionāli pieskaitām nezālēm, tomēr ir arī vērtīgi ārstniecības augi. Man pat neceļas roka tos raut ārā. Piemēram, man aug naudulis, kas ir brīnišķīgs pretvīrusu līdzeklis. LAD, protams, to uzskata par nezāli, taču, ja tomēr gribu to audzēt atbilstoši nosacījumiem, tajā vagā, kur aug naudulis, nekas cits augt nedrīkst. Tātad, ja tam līdzās aug tik vērtīgi augi kā kosa, plikstiņš, asinszāle, man tie jāizrauj laukā. Savukārt tur, kur aug, piemēram, plikstiņš, man jāizrauj laukā naudulis. Nu ļoti bioloģiska domāšana! Kāpēc kā ārstniecības augu audzētāja nevaru vienā vagā audzēt vairākus augus?
Esmu kontrolētājiem uzdevusi jautājumu – ja Latvijā nav neviena oficiāla ne pelašķu, ne asinszāles, ne kosas audzētāja, tad varbūt der aizdomāties, no kurienes šie augi nonākuši produktos, kas ir nopērkami veikalos, aptiekās? Kurš ir kontrolējis to izcelsmi, audzēšanu?
– Bieži vien ārstniecības augi tiek jaukti ar garšaugiem.
– Tas tāpēc, ka daudzi ārstniecības augi ir izmantojami arī kā garšaugi un otrādi. Piemēram, pētersīlis, dilles. Daudzus augus mūsu senči lietojuši visdažādākajos veidos, bet mēs daudz ko esam piemirsuši, pārstājuši lietot, un tagad tas viss jāapgūst no jauna. Piemēram, ķimenīte ir ne tikai labi zināms garšaugs, bet arī lielisks ārstniecības augs, jo veicina gremošanu, vielmaiņu. Tāpēc, manuprāt, svarīgi ir iemācīties jebkuru augu izmantot visos iespējamos veidos.
– Kā notiek augu vākšana?
– Tas ir tikai roku darbs. Tāpat arī stādīšana. Cik ģimenes spēkiem un ar draugu palīdzību spējam, tik darām. Tas ir darbietilpīgs process.
Ārstniecības augus tāpat kā citus apdraud arī slimības un kaitēkļi. Piemēram, piparmētrām uzmetas rūsa, putu cikāde mēdz piespļaudīt augus u. tml. Kā bioloģiskai audzētājai galvenais augu aizsardzības pasākums man ir lauku regulāra apsekošana un slimo augu izgriešana. Arī roku darbs. Mēdzam izmantot arī kādu biodinamisko preparātu. Par laimi, mums ir mājlopi, tātad – arī organiskais mēslojums. Uzskatu – ja zemniekam nav lopu, viņš faktiski nevar būt bioloģiskais zemnieks. Bet gadījies sastapt pat tādus, kuriem nav lopu un viņi neliek augiem virsū arī kompostu. Kā tā var būt? Kā var neizmantot nopļauto zāli, augu atliekas? Ārstniecības augiem gan ne, bet citiem augiem problēmu gadījumos labs līdzeklis ir nātru virca.
– Kas šobrīd ir lielākie ārstniecības augu pārstrādātāji Latvijā?
– Tādu lielu pārstrādātāju vairs faktiski nav. Rīgas farmaceitiskā fabrika maz ko tagad iepērk Latvijā.
1993. gadā, kad kolhozu laiki beidzās, Farmaceitiskā fabrika meklēja izejvielu audzētājus, tāpēc arī mēs sākām audzēt ārstniecības augus. Faktiski visi pašreizējie audzētāji sākuši apgūt šo biznesu deviņdesmitajos gados. Fabrika mums rīkoja mācības un visu izaudzēto no mums arī nopirka. Bija konkrēts pasūtījums – ko un cik daudz jāizaudzē. Tagad mani lielākie noņēmēji ir Ekstraktu rūpnīca, Lauku tēja. Man ir svarīgi līdz martam skaidri zināt, ko un cik daudz kurš gribēs no manis pirkt, jo daudz ko audzēju no stāda, tāpēc jāzina, cik daudz un ko man siltumnīcā laikus jāizaudzē. Ja man kaut ko prasa ap Jāņiem, tad ir par vēlu – ir tikai tas, kas izstādīts un izaudzis.
– Vai jums pašai ir arī sava pārstrāde?
– Nedaudz ir. Pamatā gatavoju bioloģiskās tējas, kam ir sertifikāts, bet, tā kā pati citiem mācu gatavot tinktūras, sīrupus, eļļas izvilkumus, tad, protams, mazliet ir arī šie produkti.
– Cik plaši ir apmeklētas mācības par ārstniecības augu audzēšanu?
– Jāteic, interese ir ļoti liela. Galvenais uzsvars semināros ir uz radošumu, iespējamo produktu daudzveidību. Piemēram, tradicionāli vārām ievārījumus vai gatavojam sīrupus no ogām, augļiem, taču klāt var likt arī dažādus garšaugus un ārstniecības augus, no tiem sanāk arī lieliski daudzveidīgi pesto un citas ēdienu piedevas, garšvielas.
Man pašai ir svarīgi, lai būtu interesanti audzēt augus, patīk liela daudzveidība, esmu gatava kaut ko audzēt arī pavisam nelielos apjomos, paknibināties. Tie, kuri audzē lielākās platībās, ar knibināšanos nenodarbojas.
– Ja pēc kādiem augiem ir lielāks pieprasījums, teicāt, ka dažus pieprasa pat tonnās – vai šajā nozarē iespējama arī kooperācija?
– Es drīzāk redzu perspektīvu tādam risinājumam, ka katrs audzē savā laukā, cik nu var, un tad augi tiek savākti un nogādāti vienā kaltē. Šāds modelis darbojas Polijā. Ja katrs kaltējam savā kaltē, iznākums mēdz būt atšķirīgs. Dažādu kultūru audzēšanā un realizācijā ir arī dažādas kooperēšanās iespējas. Vajag vienkārši sanākt kopā, atrast to posmu, kas ir izdevīgāks, ja to veic centralizēti, nevis individuāli, un darīt. Un viens no šādiem posmiem ir augu kaltēšana. Nākamais varētu būt kopīga tirgus meklēšana un loģistika.
– Ko sakāt cilvēkiem, kuri apmeklē seminārus – vai ārstniecības augu un garšaugu audzēšana ir perspektīvs bizness?
– Protams. Šo augu izmantojums ir ārkārtīgi plašs, un produkcija ir pieprasīta – tējas, kosmētika, hidrolāti, ēdieni un dzērieni… Kā saka – vajag tik rakt!
– Vai šī produkcija, kas, visticamāk, uzskatāma par nišas produkciju, nesanāk ļoti ekskluzīva un dārga?
– Dažādi. Viss atkarīgs no risinājumiem. Lēta tā īsti nevar būt, jo faktiski viss ir roku darbs. Taču noteikti var atrast pozīcijas, kuras var optimizēt. Ir cilvēki, kuri saka – man ir pilna pļava ar pelašķiem, bet nav kur tos likt. Prasu – kā tā? Tos taču pērk gan tur, gan citur. Jā, bet no manis nopērk par vienu cenu, bet pēc tam pārdod daudz dārgāk – jūtos apkrāpts. Man, piemēram, svarīgi ir saņemt to cenu, kas mani apmierina, kas, manuprāt, man pienākas, un ir vienalga, par kādu cenu pārdod tālāk. Ja visu laiku skatīsimies tikai otram makā, tad paši paliksim vispār tukšā.
– Ārstniecības augu audzēšana būtu atbalstāma jau tāpēc vien, ka ideāli iekļaujas Zaļajā kursā – ir gan bioloģiskā saimniekošana, gan augu daudzveidība…
– Jā gan. Bet mums, lūk, labprātāk maksā par papuvi kā par zaļināšanas pasākumu, nevis par dažādu vērtīgu augu audzēšanu. Domāju – varbūt vienkārši visur sastādīt raspodus, un miers. Kāda jēga noņemties ar augu dažādību, ja LAD lielāko daļu uzskata par nevērtīgām nezālēm?
– Cik liels ir atbalsta maksājums par ārstniecības augiem?
– Apmēram 300 eiro par hektāru. Par pļavu – mazliet virs 100 eiro/ha. Diemžēl, piemēram, pērn par stādījumiem, kuros bija sastādīti ārstniecības augi, man samaksāja kā par pļavu, lai gan augi tika stādīti, ravēti, vākti ar rokām utt. Pļavu neviens neravē. Mums vispār tā augu klasifikācija ir dīvaina. Piemēram, pūķgalve ir klasisks garšaugs, kas minēts visās garšaugu grāmatās, bet pie mums tas nez kāpēc skaitās kā nektāraugs. Ja gribu to audzēt izmantošanai tējā, man tik un tā tas būtu jāsēj hektāra platībā kā nektāraugs, bet jānovāc pirms pilnziedēšanas, tādējādi atņemot to bitēm. Nu nespēju es saprast jēgu šādai klasifikācijai, tik neelastīgai pieejai un tik absurdām prasībām! Vēl viens piemērs – par melisu un citronmelisu. Nosaukumi it kā divi, taču latīniskais nosaukums abiem viens, jo faktiski tas ir viens un tas pats augs. Taču ar vienu nosaukumu tas ierakstīts pie nektāraugiem, bet ar otru – pie ārstniecības augiem. Jautājums – kāpēc arī citus augus, kas pēc būtības ir gan nektāraugi, gan ārstniecības augi, nevar ierakstīt abos sarakstos?
– Ko jums atbild uz šo jautājumu?
– Pēc būtības – neko. Atrunājas ar kaut kādiem skaitļiem un regulējumiem, kas man vispār nešķiet nedz loģiski, nedz saprotami. Turklāt LAD prasa hektārus, bet neprasa rezultātu. Tādējādi, protams, lai saņemtu atbalstu, varētu sēt un stādīt augus lielākā platībā nekā nepieciešams, bet novākt tikai tik, cik vajag. Bet – kādēļ?! Tikai atbalsta dēļ? Ja LAD prasītu rezultātu, būtu cita lieta. Es varētu precīzi norādīt, cik izaudzēts un cik un kam realizēts. Bet tas, izrādās, nevienu neinteresē…
Ja gribam, lai Latvijas lauki plauktu, būtu apdzīvoti, ir jādomā ne tikai par lielajiem lauku darbiem, lielajiem audzētājiem, bet arī nišas nozarēm. Īpaši tādām, kas mērķētas cilvēku pašsajūtas, veselības uzlabošanai un noturēšanai. Ļoti ceru, ka to sapratīs arī ministrija, LAD. Jau šā dienesta nosaukumā ir vārdi – Lauku atbalsta dienests, tad arī jādara viss, lai laukus atbalstītu, veicinātu visdažādākos darbošanās veidus, nevis akli turētos pie kaut kādiem bezjēdzīgiem regulējumiem, kas darbību ierobežo, neveicina, neatbalsta. Ja nu arī mazajam ražotājam, kas ārstnieciskās tējas vai garšaugus audzē, piemēram, 0,8 ha platībā, ir savi pircēji un viņš audzē tirgū pieprasītu, garšīgu un veselīgu produktu? Ir jāatbalsta arī tā lauku sieva, kura varbūt viena pati dzīvo kādā viensētā un grib darboties, nevis pārtikt no pabalstiem. Ja citās ES dalībvalstīs var izdomāt, kā atbalstīt laukos dzīvojošos cilvēkus, tad arī Latvijā var. Vajadzīga tikai labā griba.
