Kodolfizikas doktors: Esam pilnīgi nekompetenti 16
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kodolfizikas doktors Agris Auce atbild uz “Latvijas Biznesa” ziņkārīgajiem jautājumiem par atomenerģētiku un tās perspektīvām Latvijā.
Nezinu, vai spējat uz to atbildēt, jo tas ir jautājums par enerģētiku, nevis kodolfiziku, taču vai, jūsuprāt, Latvijai ir vajadzīga kodolenerģētika, tātad – atomelektrostacija?
A. Auce: Enerģētiku no kodolfizikas grūti nodalīt, jo tās ir cieši saistītas lietas. Pasaulē šobrīd ir ļoti izteikta tendence uz kodolenerģētikas integrēšanu ar atjaunojamo resursu enerģētiku. Latvija var iztikt bez atomenerģētikas attīstības, bet nevar iztikt bez atomenerģijas. Mēs jau tagad bez tās neiztiekam un, atklāti sakot, arī nekad neesam iztikuši, ja runa ir par moderno periodu. Mēs šobrīd pērkam Zviedrijas un Somijas atomelektrostacijās saražotu elektroenerģiju, agrāk pirkām šādi saražotu elektroenerģiju no Krievijas un Lietuvas. Atomelektrostaciju darbība arī cieši saistīta ar elektrības cenām.
Piemēram, pirms dažām nedēļām atkal bija augstas elektroenerģijas cenas un tieši tad nedarbojās vairāki atomreaktori Zviedrijā. Elektriskā jauda, kas nepieciešama Latvijas pašreizējam patēriņam, vidēji ir apmēram viens gigavats (GW) jeb 24 GWh dienā. Pieņemot, ka valsts sekmīgi attīstīsies, elektrificēsies un dzīves līmeņa ziņā tuvināsies attīstītajām valstīm, nākotnē šī jauda var pieaugt līdz diviem gigavatiem. Tātad mums būtu jādomā par to, kā maksimāli lēti iegūt vai saražot vismaz šos divus gigavatus, un atomenerģētika ir viena no šādām iespējām. Salīdzinājumam – Somijas jaunais kodolreaktors “Olkioloto 3” būs ar jaudu 1,5 GW.
Ekonomikas ministrijai, bet tagad jau laikam Klimata ministrijai ar Enerģētikas likumu ir uzdots 2023. gada beigās dot atzinumu par atomenerģētikas attīstības lietderīgumu Latvijai. Vai Latvijas valsts iestādēm šobrīd ir nepieciešamā kompetence izteikt šādus atzinumus?
Vasarā bija pirmās diskusijas par tāda elektrības pieslēguma veidošanu, kas spētu nodrošināt nākotnes atomelektrostacijas darbību. Jau tobrīd parādījās vai nu Kremļa aģenti, vai “noderīgie idioti”, kas balsoja pret šāda pieslēguma veidošanu, – tādi ir gan zaļo zemnieku, gan “Saskaņas”, gan arī citu partiju rindās. Tomēr Saeimai pietika prāta pieņemt lēmumu veidot šādu pieslēgumu. Vai Ekonomikas vai Klimata ministrijai pietiek kompetences atzinumiem, es nezinu, bet šaubos. Varu pateikt to, ka es kā Latvijas Universitātes kodoldalīšanās projektu koordinators neesmu dzirdējis, ka viņi būtu meklējuši palīdzību pie nedaudzajiem šīs jomas zinātniekiem Latvijā. Un, ja nemeklē palīdzību pie zinātniekiem, tad jājautā, kur gan varētu rasties kompetence atzinumu izteikšanai? Turklāt kodolreaktoru būvē ir arī ļoti daudz specifisku prasību, tur gan personāla, gan dažādu materiālu un piegāžu drošībai un izsekojamībai jābūt nesalīdzināmi augstākā līmenī nekā tilta vai bibliotēkas būvniecībā – domāju, ka arī par to ministriju ierēdņiem pagaidām ir visai miglains vai vispār nekāds priekšstats.
Pirms šādus atzinumus izsaka, būtu jāņem vērā, ka šobrīd kodolenerģētikā notiek vairākas fundamentālas, varētu pat teikt, revolucionāras izmaiņas, kuras var salīdzināt tikai ar straujo kodolenerģētikas attīstības posmu pagājušā gadsimta 70. gados, kad šī enerģētikas nozare būtībā arī radās. Neesmu dzirdējis, ka Latvijā būtu atvēlēti resursi, lai sekotu šīm izmaiņām un celtu kvalifikāciju vai izglītotu sabiedrību.
Kas ir šīs izmaiņas?
Tādas ir trīs. Pirmā – Rietumu pasaulē ir kopumā atzīts, ka atomenerģētikas iepriekšējā attīstības forma ar lieliem kodolreaktoriem nākotnē diez vai būs iespējama, jo ļoti grūti nodrošināt pastāvīgu kompetenci industrijā, kas tādus būvē. Paskaidrošu – lielais vairums pašreiz būvēto kodolreaktoru ir būvēti 70. gados. Uzbūvēts kodolreaktors, pienācīgi apkopts, spēj bez īpašām problēmām strādāt 80–100 gadus, apmēram tikpat, cik HES. Tādēļ visas rietumvalstis, izņemot varbūt Japānu, kas kodolenerģētikas programmu sāka vēlāk, pašreiz saskaras ar kodolreaktoru būvēšanas industrijas nepietiekamas kompetences problēmu – nomainījušās darbinieku paaudzes un pašreizējā neko nav būvējusi. Šī iemesla dēļ sācis dominēt viedoklis, ka kodolreaktoru būvē jāpāriet uz rūpnieciskām metodēm, jābūvē mazāki kodolreaktori un tas jādara no rūpnieciski jau izgatavotiem moduļiem, padarot to būvi vienkāršāku, – no šejienes aug kājas idejām par modulārajiem reaktoriem. Šādi reaktori būtu arī daudz ātrāk un lētāk uzbūvējami, to jaudas būtu mazākas, bet tas savukārt padarītu visu atomenerģētiku elastīgāku un ilgtspējīgāku.
Otrā lielā izmaiņa skar AES drošību, jo šobrīd tiek diskutēts par ceturtās paaudzes reaktoriem. Pašreiz visi pasaulē uzbūvētie reaktori pārstāv otro vai trešo paaudzi, taču avārija Fukušimā izgaismoja to nepilnības. Proti, tur drošības apsvērumu dēļ laikus pirms zemestrīces izslēgtajā atomreaktorā cunami vilnis applūdināja dīzeļģeneratoru zāli, kas piegādāja elektrību sūkņiem, kas dzesēja izslēgto atomreaktoru. Rezultātā dzesēšana apstājās, ūdeņradis, kas veidojas reaktorā notiekošajos procesos, sasniedzot noteiktu temperatūru eksplodēja, sagraujot reaktora ārējo apvalku, un notika avārija ar radioaktīvo produktu izdalīšanos vidē.
Protams, vaina jāuzņemas Japānas valdībai, jo Fukušimas samērā vecā, otrās paaudzes reaktora drošības novērtējums bija defektīvs – bija kļūdaini novērtēts maksimālais cunami viļņa augstums, turklāt šie dati bija arī noslepenoti, kas neļāva kļūdu laikus atklāt. No tā, starp citu, varētu kaut ko mācīties arī Latvijas valdība, jo arī mūsu valsti pārņēmusi dažādu datu noslepenošanas sērga. Taču ceturtajā reaktoru paaudzē tāda situācija rasties vairs nevarēs, jo reaktoros būs jānodrošina no ārējiem faktoriem neatkarīga pasīvā dzesēšana, tādējādi panākot, ka dabas katastrofu vai militāru konfliktu gadījumā dzesēšana neapstājas un reaktors neizkūst. Vēl neviens tāds uzbūvēts nav, bet diskusijas par to, kādam jābūt šādu reaktoru dizainam, aktīvi notiek.
Šobrīd jaunākie reaktori ir “3+” paaudze. Tāds, starp citu, ir arī Baltkrievijas Astravjecas reaktors, tādēļ lietuviešu brēkšana par šī reaktora drošību, visticamāk, saistīta tikai ar neapmierinātību, ka viņiem pašiem nav izdevies uzbūvēt Visaginas AES. Kariņa valdības sekošana šai Lietuvas politikai neko labu par valdības kompetenci atomenerģētikas jautājumos neliecina. Var diskutēt par celtniecības standartu ievērošanu, bet no dizaina viedokļa baltkrievu reaktors noteikti ir drošāks nekā “Hitachi GE” reaktors, kuru lietuvieši bija iecerējuši būvēt Visaginā.
Visbeidzot – trešā nozīmīgā tendence atomenerģētikā ir tās integrēšana ar atjaunojamo resursu enerģētiku. Atjaunojamo enerģētiku kopumā raksturo mainīgums un nestabilitāte, tādēļ blakus nepieciešamas elastīgas elektrības ģenerācijas jaudas, kuras var ieslēgt un izslēgt pēc vajadzības, kompensējot atjaunojamās enerģētikas nepilnības. Lai šādu elastību nodrošinātu atomenerģētikā, nepieciešamas reaktoru dizaina izmaiņas, jo līdz šim reaktori tika projektēti tā, lai nodrošinātu maksimālu jaudu un drošību, nevis elastību. Vidējā AES noslodze pasaulē ir virs 90% no maksimālās jaudas, kas ir ļoti daudz. Agrāk vajadzības pēc elastīguma nebija, to arī neparedzēja projektos, tagad tāda ir parādījusies un nozare reaģē uz jaunajām prasībām.
Pieņemsim, ka Latvijas valdība un Saeima nolemj, ka atomenerģētika Latvijai ir vajadzīga. Kas tālāk būtu jādara, lai to paveiktu, jo kopš Salaspils zinātniski pētnieciskā reaktora darbības izbeigšanas 1998. gadā finansiālu iemeslu dēļ Latvijai nav bijis nekādas saskarsmes ar kodolreaktoriem un attiecīgi kompetences līmenis laikam nav nekāds?
Pirmais, ar ko jāsāk: jārada un jāuztur pietiekams kompetences līmenis kodoltehnoloģijās. Patiesību sakot, vispār nevajadzēja to pārtraukt darīt. Tas nozīmē radīt apmācību prasības un programmu, kā veidot kompetenci šajā nozarē, kādas zināšanas un prasmes būs vajadzīgas gan industrijā, gan to uzraugošajās institūcijās.
Tāpat jebkurai valstij, kurai ir kodolenerģētika, nepieciešams īpašs uzraudzības dienests, kas uzrauga kodolreaktorus visā to darbības procesā – sākot no plānošanas, dizaina, celtniecības vietas, personāla izvēles un beidzot ar tā darbības pabeigšanu un nojaukšanu, ieskaitot to, kas tiks darīts ar kodolatkritumiem. Šīs kompetences ziņā šobrīd Latvija ir gandrīz apaļa nulle. Pastāv Radiācijas drošības centrs, kas labi veic savu darbu, taču tā kompetence ir daudz šaurāka – uzraudzīt radiācijas līmeni valstī, darbu ar radiācijas avotiem un vāji radioaktīvo atkritumu uzglabāšanu Baldonē.
Proti, pat ja Saeima gada beigās pieņemtu lēmumu, ka, pieņemsim, 2035. vai 2040. gadā Latvijai būtu vajadzīga kodolenerģētika, mums knapi pietiek laika, lai sagatavotu minimālu personāla un zināšanu bāzi šī uzdevuma veikšanai?
Tieši tā. Turklāt problēma nebeidzas ar personālu un zināšanām. Mums nav arī pilnīgi nekādas likumdošanas šajā jautājumā. Jau minēju, ar kādām mokām, spītējot Kremļa lobijiem un nekompetencei, tika pieņemts pirmais niecīgais lēmumiņš, kas nākotnē pieļautu iespēju veidot atomelektrostaciju – tas par piemērota elektrības pieslēguma veidošanu. Šādi likumi un lēmumi būs vajadzīgi vēl daudzi. Lietuvā pagāja apmēram pieci gadi, veidojot normatīvo aktu paketi Visaginas AES darbam, un tas bija situācijā, kad Lietuvā bija bijusi funkcionējoša AES un bija uzkrāta zināma pieredze un bija jau esoša likumdošana. Mums tā visa nav, tādēļ piecos gados diez vai tiksim galā.
Runas par kodolenerģētiku ļoti bieži ir saistītas arī ar runām par enerģētisko neatkarību no Krievijas. Vai tā nav ilūzija, ņemot vērā iespējamo kodoldegvielas piegādātāju un radioaktīvo atkritumu uzglabātāju ļoti nelielo sarakstu, kurā Krievija spēlē ļoti prominentu lomu?
Nē, tam es nepiekrītu. Krievija tiešām spēlē prominentu lomu kodolenerģētikā, taču tai nevienā jomā nav monopola. Ir pilnīgi iespējams saņemt gan kodoldegvielu, gan arī uzglabāt atkritumus mums draudzīgās valstīs. Turklāt, ņemot vērā kodolenerģētikas augošo lomu, par urāna ieguvi sāk domāt arī valstis, kur tas agrāk nav iegūts, piemēram, mums kaimiņos esošā Somija.
Kodolenerģētikas nozīme enerģētiskās neatkarības nodrošināšanai līdz šim ir nepietiekami novērtēta. Lietas būtība ir tajā, ka ar uzkrāto ūdeni hidroelektrostacijās mūsu valsts vajadzības pēc elektrības var nodrošināt vienu vai dažas dienas, izņēmums ir tikai pavasara palu laiks. Gāzi mēs Latvijas vajadzībām Inčukalnā varam uzkrāt apmēram gadam, bet, tā kā jāglabā arī citām valstīm domātā gāze, tad reāli laikam tikai vienai apkures sezonai. Savukārt kodoldegvielu, ja ir tāda vēlme, nav nekādu problēmu uzkrāt desmit, divdesmit un vairāk gadiem – daudz vietas tā neaizņem, nav arī īpaši dārga. Urāna izmaksas, salīdzinot ar no tā iegūto enerģiju, ir ļoti nelielas – mazāk par 10% no kopējām izmaksām. Urānu lielos mērogos iegūst virkne valstu – Austrālija, Kazahstāna, ASV, Kanāda, Krievija un citas, arī Ukraina.
Kodoldegvielas ieguvē ir trīs galvenie posmi – pirmais ir urāna rūdas ieguve minētajās un citās valstīs. Otrs – kritiskais – posms ir urāna rūdas bagātināšana, to dara tikai dažas valstis pasaulē, un parasti tās ir tās pašas valstis, kurām ir kodolieroči. Mums pieņemamākās valstis šajā sarakstā varētu būt ASV, Francija, Lielbritānija, arī, piemēram, Dienvidkoreja – viena no kodoltehnoloģiju līderēm pasaulē. Trešais posms ir kodoldegvielas elementu – stieņu, granulu vai citu – izgatavošana no bagātinātā urāna, to parasti organizē konkrētā reaktora izgatavotājs.
Runājot par lielo atomelektrostaciju būvi, cik nu dzirdēts, esot bijuši divi kritēriji konkrētās celtniecības vietas izvēlē – liela ūdens avota klātbūtne dzesēšanai un liela elektrības patērētāja atrašanās netālu, lai samazinātu elektrības pārvades izmaksas. Latvijā ūdens netrūkst, taču ar tiem lielajiem patērētājiem ir pašvaki – pie tādiem varbūt varētu pieskaitīt tikai Valmieras stikla šķiedras rūpnīcu, “Schwenk” cementa rūpnīcu, ja viņi pārietu uz elektrības izmantošanu, un Rīgas pilsētu kopumā. Publiski izskanējis ir Pāvilostas vārds, kur it kā savulaik bijis izstrādāts projekts AES būvei, acīmredzot orientējoties uz “Liepājas metalurga” vajadzībām, taču šī rūpnīca savu darbu ir beigusi. Kur, jūsuprāt, Latvijā varētu atrasties AES, ja tiktu pieņemts lēmums par tādas būvi?
Atomelektrostaciju mērogā “Liepājas metalurgs” nebūtu nekāds lielais patērētājs – viens savulaik plānotās Visaginas AES reaktors bez grūtībām spētu apgādāt ar elektrību kādus piecus “Metalurgus”, tas pats attiecas uz pārējiem minētajiem. Svarīgākais jautājums vietas izvēlē ir elektrības pieslēgums un elektrības pārvades izmaksas – elektrības pārvade vairāku tūkstošu kilometru attālumā izmaksā apmēram tikpat, cik viens reaktors. Tādēļ sapņainā muldēšana par to, ka kaut kur mazapdzīvotajos Zviedrijas ziemeļos varētu darboties kodolreaktori, kas varētu apgādāt Latviju ar elektrību, ir un paliek tikai sapņaina muldēšana.
Kādi bija PSRS laika enerģētikas plāni un kādēļ tika izstrādāts Pāvilostas projekts, to es nezinu. Mūsdienās AES, ja tiktu pieņemts lēmums, ka tāda vajadzīga, varētu būvēt pie jūras, tur, kur ir piemēroti ģeoloģiskie apstākļi, kā arī pie kāda no Latvijas ezeriem. Nemaz tik liels ezers nav vajadzīgs, tas, ar kura ūdeni bija paredzēts dzesēt plānoto jaudīgo Visaginas AES, ar izmēriem nepārsteidz. Upju izmantošana šādiem mērķiem šķiet mazāk ticama gan tāpēc, ka vairumu upju izmanto pilsētu ūdensapgādei, gan arī tāpēc, ka upju ūdens līmeņa svārstības sezonāli ir diezgan lielas – var pietrūkt ūdens. Ja būvētu Rīgas tuvumā, varētu būvēt, piemēram, pie Ķīšezera, kas ir ar jūru savienots ezers vai arī Lielupes lejtecē, kas arī savienota ar jūru.
Sabiedrības pret atomenerģētiku negatīvās attieksmes pamatā ir vairākas notikušās kodolavārijas un tas, ka biedējoši ilgu laiku – simtiem gadu – droši jāuzglabā kodolatkritumi. Kas varētu mainīt šo attieksmi?
Es nemaz neesmu pārliecināts, ka sabiedrības attieksme ir tik negatīva – pēdējā laikā nekādas aptaujas taisītas nav, bet pēdējās aptaujas, kas tika veiktas, bija diezgan pozitīvas. Jāatzīst gan, ka tas bija sen. Lai mainītu sabiedrības viedokli par kaut ko, tā ir jāinformē un jāizglīto. Latvijā antiatomenerģētikas noskaņojumu vienmēr ir kurbulējis “Gazprom” un ar to saistītās aprindas Latvijas politikā, lai palielinātu mūsu atkarību no Krievijas gāzes, pēdējos gados to ietekmējušas arī lietuviešu kampaņas pret Baltkrievijas AES būvi.
Avārijas, protams, bijušas, taču, ja runājam par Černobiļas avāriju, tad pat lielāku kaitējumu par pašu avāriju nodarīja noziedzīgie lēmumi sūtīt nepietiekami aizsargātus, neinformētus un neapmācītus avārijas likvidatorus veikt darbus radioaktīvā piesārņojuma zonā. Savukārt Fukušimas gadījumā iedzīvotāji tajā atgriezušies pēc avārijas joprojām nav, bet tas tomēr vairāk saistīts ar milzīgajām kompensācijām, kuras evakuētajiem maksā Japānas valdība.
Attiecībā uz kodolatkritumiem svarīgi būtu saprast, ka runa ir par ļoti nelieliem apjomiem. Visas pasaules atomenerģētikas visā tās darbības laikā – apmēram 60 gados – saražotais kodolatkritumu daudzums iesaiņotā veidā būtu bez pūlēm izvietojams vienā futbola laukumā. Tas nav ne tuvu salīdzināms ar jebkuras citas rūpniecības nozares radīto atkritumu daudzumu, un attiecīgi Latvijā varētu tikt saražots ļoti neliels kodolatkritumu daudzums. Ko ar to darīt – tas pilnībā nevienā valstī vēl atrisināts nav, tas taisnība. Vistālāk šobrīd tikušas Somija un Zviedrija, kas pēc atdzesēšanas tos noglabā dziļi klintīs, tā, lai tiem nākotnē būtu grūti piekļūt.
Jaunākās atziņas pauž, ka ideāli noglabāšanas apstākļi būtu māla slānī, un to Latvijā netrūkst. Otra alternatīva ir būvēt kodolatkritumu pārstrādes rūpnīcu, radot no atkritumiem enerģiju un citus materiālus. Tas ir pievilcīgs un pieprasīts biznesa virziens, bet diez vai ir jēga par to diskutēt, ja neesam skaidrībā, vai būvēsim atomelektrostaciju.
