Laužam mītus 1
* “Negribu par to ne runāt, ne domāt, jo tas bija sen.”
Elīna: “Ja emocijas apspiež, tās uzkrājas un turpina mocīt gadiem ilgi, piemēram, tās var izpausties neizskaidrojamas spriedzes vai noguruma veidā. Konsultēšanas praksē esmu pieredzējusi, ka cilvēkiem pensijas vecumā izlaužas neizlādētas emocijas, stāstot par bērnībā piedzīvoto. Viņi tās visu mūžu nēsājuši līdzi. Kad tās beidzot atklāj, visbiežāk pārņem sajūta, ka akmens no sirds novēlies. Ja, par kaut ko mēģinot runāt, vienmēr kaklā sakāpj kamols un aizlūst balss, ķermenī ir uzkrājušās neizlādētas emocijas. Piemēram, es joprojām nespēju mierīgi runāt par slimnīcā piedzīvoto, tātad iekšā vēl palicis aizvainojums, un ar to jāstrādā.”
* “Cik var par to runāt un raudāt. Pietiks!”
Elīna: “Daudzi nezina, ka neviena neizstrādātā lieta nav bezizmēra. Nebūs tā, ka ikreiz, par to runājot, raudāsi. Katru nākamo reizi asaras birs aizvien mazāk. Ja epizodi par slimnīcu stāstītu jau piekto reizi, iespējams, vairs neraudātu. Nelaime tā, ka par sāpīgajiem jautājumiem ikviens izvairās runāt, jo tas, protams, ir nepatīkami. Taču, ja grib salīgt mieru ar pagātni, vienīgais veids ir par sāpīgo apzināti runāt tik daudz reižu, kamēr kaklā vairs nekas nenovibrē.”
* “Psihologs jāapmeklē gadiem un tas maksā kosmosu.”
Elīna: “Ne vienmēr tā ir. Ja ir konkrēta grūtība, to var atrisināt ļoti ātri. Reizēm pietiek ar vienu vai divām, vai trim reizēm. Psihologs ar jautājumiem palīdz cilvēkam pašam rast konkrētās problēmas risinājumu.”
