Vai kaut ko mainījāt ikdienā, lai justos labāk? 1
Drīz vien sapratu, ka, visu dienu naktskreklā pavadot blakus bērnam, emocionālais stāvoklis neuzlabosies. Mani glāba noteikta režīma ieviešana. Ik rītu mostoties, man bija skaidrs plāns: tagad pabarošu bērnu, pēc tam iziesim pastaigā, tad gatavošu ēst… Noteikta lietu secība nomierina, savukārt haoss izraisa papildu stresu. Drīz sāku just gandarījumu, ka ar ikdienas plānošanu man izdodas ne vien tikt galā ar bērnu, bet arī pagatavot vīram vakariņas un vēl uzkopt māju. Ļoti palīdzēja fiziskās aktivitātes. Kad man bija smagi, atstāju bērnu vīram un gāju ārā, piemēram, skriet. To esmu darījusi pat tumsā, mīnus 20 grādos, jo pēc tam uzreiz kļūst vieglāk. Katrai droši vien būs sava labsajūtas recepte, bet man patika iet pirtī. Zinu labu pirtnieci, kura ir arī medmāsa. Ļoti redzīga un jutīga. Man bija svarīgi, lai pēršanās ir rituāls, kas palīdz sakārtot enerģijas apriti ķermenī, jo pēc ķeizargrieziena bija sajūta, ka rētā tā ķeras. Atskārtu, ka 24 stundas un septiņas dienas nedēļā kopā ar mazo mani iztukšo. Daudzas mammas dzīvo ar pārliecību, ka bērnam ir jākalpo, upurējot savas vēlmes un vajadzības. Jūtas vainīgas, pat ja uz stundiņu viņu kādam atstāj. Ja par sevi aizmirst, izsīkst enerģijas resursi. Ja velta kaut vai nedaudz laika sev, gūstot pozitīvas emocijas, enerģija atjaunojas un bērns no tā tikai iegūst. Tāpēc diezgan ātri piešķīru sev tiesības atsākt darbu psiholoģijas jomā. Neatgriezos uz pilnu slodzi, bet, ja kāds piezvanīja un lūdza palīdzību, neatteicu. Visbiežāk tā bija viena konsultācija nedēļā. Man ļoti patīk mans darbs, tāpēc, ielecot tajā ar vienu kāju, jutos daudz labāk. Nejutos vainīga, ka reizēm atstāju mazo pieskatīt vecvecākiem.
Ja mazais naktī nebija ļāvis izgulēties, piemēram, pusdienlaikā likos uz auss līdz ar viņu, nevis tikai tīrīju un kārtoju.
Kad puikam tikko bija apritējis gads, pieteicās otrs mazulis. Grūtniecības dēļ pienāca brīdis, kad jutu – velkos dēlam līdzi kā ēna, nespēju ar viņu pilnvērtīgi nodarboties. Tā vietā, lai mocītos pašpārmetumos, ierīkoju viņu mājas bērnudārzā, kuru vada mana bērnības draudzene. Viņai ļoti uzticos. Puikam tagad ir aktivitātēm piesātināta diena, bet es varu atpūsties un jūtos labāk. Vakarā man ir enerģija, ko veltīt dēlam.
Nedaudz palīdzēja citu rakstītais par dzīves jēgu. Piemēram, bērnu ārsts Pēteris Kļava saka, ka dzīvei nav jēgas, ir vienkārši jādzīvo, jādara, ko vari, un jāiepazīst sevi. Kāds cits ir teicis, ka dzīves jēga ir iemācīties dzīvot tā, lai justos laimīgs.
Kad depresīvās izjūtas atkāpās?
Tas notika pamazām, regulāri sazinoties ar manu konsultanti. Regularitāte ir ļoti svarīga, nevajag gaidīt, līdz emocijas gāžas pāri malām. Man bija milzīgas priekšrocības. Tā kā esam kolēģes, konsultācijas saņēmu par brīvu. Nebija jāizbrīvē laiks, lai pie viņas tiktu, jo varēju vienkārši piezvanīt. Runājām aptuveni stundu reizi nedēļā.
Kādudien nejauši atradu informāciju, ka pēcdzemdību depresijas skarto atbalsta biedrība Debesmanna meklē atbalstītājus. Tā kā manās rokās ir labs instruments – pārvērtējošā konsultēšana, ar kuru esmu depresīvās izjūtas uzvarējusi, nolēmu tajā dalīties. Katrai, kura vēršas pēc atbalsta Debesmannā, piedāvāju divas stundas ilgu bezmaksas konsultāciju. Pēc tam aicinu man rakstīt vai zvanīt. Strādājot esmu pārliecinājusies, ka sievietēm vajag vienīgi runāt par savām izjūtām. Protams, ja depresīvās izjūtas nepamet, jāvēršas pie ārsta.
