Līdzīgas epizodes piedzīvo daudzas. Kāpēc, jūsuprāt, personāls mēdz būt tik neiejūtīgs? 1
Ir grūti izskaidrot, kāpēc vecmātes, īpaši tās, kuras pašas ir mammas, nesaprot, ka sieviete pēc dzemdībām ir kā vaļēja brūce un pret viņu jāizturas īpaši saudzīgi. Iespējams, šajā jomā strādājošie ar laiku emocionāli apbružājas, kļūst vienaldzīgi.
Ir arī cilvēciskais faktors: vecmāte var būt sliktā omā, neizgulējusies, pārgurusi vai vienkārši asa pēc dabas, kas gan, protams, nav attaisnojums šādai attieksmei. Intervijā ar Dinu Cepli (vecmāte, mājdzemdību idejas atbalstītāja – red.) lasīju, ka reizēm vecmātes neapzināti atriebjas jaunajām mammām par savulaik pašu piedzīvoto skarbo dzemdību pieredzi. Sak, ko tu pīksti, man bija daudz grūtāk, un neviens nežēloja!
Depresīvās izjūtas noteikti pastiprināja arī tas, ka neizdevās krūts barošana. Puika daudz raudāja, nevarēju saprast, vai viņš ir izsalcis, vai diskomfortu sagādā kas cits. Apēstā piena daudzumu taču nav iespējams izmērīt. Jau tā gāja grūti, bet vēl lielākā stresā un izmisumā iedzina tas, ka teju katrs man ieteica kaut ko citu. Dzemdību nodaļā vecmātes skandināja, ka visas mammas pašas var barot. Bērnam tikai jādod krūts, nekādu mākslīgo maisījumu, pat ja viņš no bada brēc pilnā kaklā. Tajā pašā laikā vienā naktī, kad mazais kliedza, lai gan, viņu barojot un auklējot, nebiju ne acu aizvērusi, ienāca ļoti neapmierināta dežurējošā vecmāte, ar pārmetošu sejas izteiksmi nepārprotami demonstrējot, ka esmu viņu izrāvusi no gultas… Viens mediķis teica, ka krūts jādod pēc bērna pieprasījuma, cits apgalvoja – nē, tas nav mans stils, jāievēro režīms. Kad mūs aizveda uz intensīvās terapijas nodaļu, jo bērnam bija pumpas un dzelte, vispār nokļuvu citā pasaulē. “Bērniņš taču ir izsalcis, nevajag mērdēt viņu badā!” Bah, mākslīgā maisījuma pudele mutē! “Bet man augšā teica…” iebildu. “Ai, viņi tur neko nesaprot!” Kā lai nepieredzējusi, jauna mamma saprot, kā ir pareizi, ja slimnīcā ir tik liela viedokļu dažādība?!
Vai depresīvo izjūtu ietekmē bija arī grūtības mīlēt dēlu?
Par laimi, atšķirībā no ļoti daudzām pēcdzemdību depresijas valgos nokļuvušām mammām savu bērnu mīlu un nekad neesmu izjutusi kā svešinieku. Tomēr ilgi pārdzīvoju, ka, iespējams, neplānotā ķeizargrieziena dēļ emocionālā saikne starp mums veidojās diezgan lēni. Sievietes, kuras laidušas bērnu pasaulē dabiski, ir stāstījušas, ka brīdī, kad jaundzimušais ielikts rokās, lai cik mokošas un grūtas bijušas dzemdības, piedzīvojušas katarsi, acumirklī pāršalcis mīlestības un maiguma vilnis. Man bērniņu parādīja, ļāva iedot buču un žigli aiznesa prom, jo vajadzēja aizšūt vēderu. Kad mani ieveda palātā un mazo beidzot nolika blakus, vēl nejutu savas kājas un jutos izbiedēta. Kāda tur varēja būt emocionālā kulminācija?
