Kāds varēja būt nospiedošo izjūtu cēlonis? 1
Daudzas jaunās mammas iestieg depresijā, jo pirms dzemdībām iztēlojušās, ka dzīve ar bērnu būs skaista, viegla un bezrūpīga, viņš visu laiku mierīgi gulēs gultiņā un, ieraugot vecākus, laimīgi smaidīs. Man šādas ilūzijas nebija. Zināju, ka gan fiziski, gan emocionāli būs grūti, jo daudzām manām draudzenēm jau bija bērni.
Depresīvo izjūtu rašanos noteikti veicināja tas, ka man bija neplānots ķeizars. Tā bija milzīga vilšanās, jo grūtniecības laikā izlasīju teju visu pieejamo literatūru par dabiskām dzemdībām. Par ķeizargriezienu – pilnīgi neko, jo pat neiedomājos, ka varētu neizdoties dzemdēt pašai.
Atrados ļoti labā slimnīcā, man bija brīnišķīga vecmāte, ar kuru jau gaidību laikā izveidojās sirsnīgas attiecības. Viņa dzemdību procesā bija ar mani un par mani, ne brīdi nešķita, ka ietu pret manām vēlmēm vai izjūtām. Taču, slimnīcā pavadot nedēļu, diemžēl nācās saskarties ar citām dežurējošām vecmātēm, no kurām izjutu ļoti nesaudzīgu attieksmi un varas demonstrēšanu. Ieskicēšu spilgtākās epizodes.
Mums ar vīru tas ir pirmais bērns. Aprūpes ziņā vēl daudz ko nezinājām un nesapratām, baidījāmies izdarīt nepareizi. Nebija ne jausmas, kādai jāizklausās mazuļa pirmajai atraugai, kad jāmaina pirmais pampers. Vienā brīdī palātā ienāca vecmāte un demonstratīvi, ar ļoti lielu neiecietību, pat dusmām, it kā darītu kaut ko, kas neietilpst viņas pienākumos, bez jebkādiem paskaidrojumiem ķērās pie bērna autiņbiksīšu nomaiņas. Piepeši uzkliedza manam vīram: “Cik ilgi jūs skatīsieties? Vai tad tas nav jādara jums?” Tas bija tik pazemojoši, lika justies kā nekam nederīgiem vecākiem. Saprotu, ka nevienam nav laika auklēties, nemaz negaidīju uķi-puķi attieksmi, bet tas nudien bija par traku. Man nekad agrāk nav bijis jāmeklē pēc vārda, lai sevi aizstāvētu, taču tobrīd jutos tik aizvainota, ka nespēju pateikt neko. Atskatoties uz šo notikumu, saprotu, ka būtu tikai normāli, ja vecmāte ienāktu, iepazīstinātu ar gaidāmo darbību, pieaicinātu un iedrošinātu manu vīru. Vai tad viņam vajadzēja lēkt augšā, grūst viņu nost un uzstāt, ka pats mainīs autiņbiksītes?
Vēlāk cita vecmāte pārkāpa visas robežas, paziņojot: “Mēs ar kolēģēm esam ievērojušas, ka jūsu vīrs neko nedara, nāk uz šejieni tikai gulēt.” Man trūka vārdu. Kā viņām kaut kas tāds varēja ienākt prātā, un kāpēc tas vispār bija man jāsaka? Patiesībā vīrs mani ļoti atbalstīja, taču jutās vēl nedrošāks savā jaunajā – tēva – lomā.
Pat nenojautu, ka atkopšanās pēc ķeizargrieziena ir tik grūta un ilga. Gandrīz divas nedēļas pārvietojos tikai ar vīra palīdzību un patstāvīgi pat lāgā nevarēju piecelties no gultas. Trešajā dienā viena vecmāte apkopa ķeizargrieziena rētu. Gar sienu turēdamās, locījos no sāpēm. Viņa uz mani nosodoši paskatījās un teica: “Nu, beidziet, vai tad tiešām jums tik ļoti sāp?!” It kā es simulētu. (Elīnai aizlūst balss.) Pusotra gada pagājis, bet joprojām nevaru par to mierīgi runāt.
