Anda Līce: Nav nekāds kauns atzīties, ka esi bijis infantils, neviens taču nepiedzimst kā viedais un pilnīgi nobriedusi personība 9
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms gadsimtā pasaule jautāja: “Kā mēs varējām neredzēt, ka acu priekšā izaug tāds ļaunums kā fašisms?” To pašu pasaule jautā arī tagad, jo ir mainījies vienīgi ļaunuma nosaukums, saturs palicis tas pats – no vienas puses, alkas pēc neierobežotas varas, kad mērķis attaisno līdzekļus, no otras – cilvēku dzimums grib dzīvot ne tikai cilvēka cienīgu, bet aizvien bagātāku un ērtāku dzīvi, lai viņus nekas neapgrūtina, nerada problēmas un neprasa atbildību.
Tā pamazām veidojas infantila, psiholoģiski nepieaugusi patērētāju civilizācija, kas neapzinās – abas ne ar ko neierobežotās vēlmes nav savienojamas un beidzas ar asins izliešanu. Pēc katra kara cilvēce iekrīt ilūzijās, ka beidzot viss ir saprasts un nekas tāds vairs neatkārtosies. Bet, ak vai, mēs tā arī nepagūstam miera laikā pieaugt, kas tagad gan, par laimi, kļūst garāks. Katrai tautai un valstij ir sava vēsture un atšķirīgs attīstības ātrums un virziens.
Šajā ziņā Krievijai nav paveicies, un krievi paši atzīst – attīstība ir gājusi pa apli, nevis pa spirāli. To rāda arī ”Doždj” skandāls, tas izgaismo ne vienu vien dedzīgu opozicionāru. Izrādās, ir pavisam viegli kļūt par tādu pašu kā tie, pret kuriem tu it kā cīnies. Par nespēju atbrīvoties no “vecākā brāļa” kompleksa liecina Jūlijas Latiņinas, Ļeva Šlosberga retorika, bet Vladimirs Milovs Latvijai pat draud.
Es cenšos nepalaist garām sarunas ar cilvēkiem, kas ir sabiedriskās domas veidotāji un kuru likteni ir pārlauzis Krievijas iebrukums Ukrainā. Uz Ameriku aizbraukušais režisors Dmitrijs Krimovs ar skumjām atzīst – kultūra nav panaceja pret ļaunumu, ir ļoti daudz pret kultūru pilnīgi imūnu cilvēku.
Aktieris un dzejnieks Artūrs Smoļaņinovs par notiekošo ir satrieks, bet no dzimtenes braukt projām nevēlas, un saka: “Ar mums kā tautu ļaunu joku spēlē gigantiskā teritorija. Šī milzīgā, bezgalīgā Krievija, kura vienkārši netiek līdzi pasaulei. Teritorija ir it kā indulgence visam.” Izraēlā nonākušais aktieris Anatolijs Belijs atzīst: “Es līdz karam biju politiski infantils.”
Nav nekāds kauns atzīties, ka esi bijis infantils, neviens taču nepiedzimst kā viedais un pilnīgi nobriedusi personība, pieaugšana ir ceļš mūža garumā, ko var aizkavēt politiskā iekārta, ideoloģija, gars, kas valda ģimenē, skolā un sabiedrībā. Lai cik nepatīkami to atzīt, pasaule un arī Latvija ir pilna ar politiski infantiliem ļaudīm, kuri joprojām neizprot cēloņu un seku sakarību, un var tikai minēt, vai viņu izpratnes vilciens ir aizgājis, vai vēl nav pienācis.
