Sanāca šoziem piedalīties vairākās tiesas sēdēs kā ekspertam un paklausīties iesaistīto liecības, secināt, ka daži no viņiem iepriekš minēto vēsti ir saklausījuši pārlieku burtiski… Daži dzirdētie citāti: “… kā es varu būt vainīgs, ja es braucu lēni?” (saka cilvēks, kas lēni un mierīgi ir veicis kreiso pagriezienu tieši priekšā pretimbraucošajam); “es nogriezos lēni un mierīgi, visiem bija mani jāredz… tas apdzenošais brauca par mani daudz ātrāk, tātad viņš arī ir vainīgs!”; “es visu ceļu uzmanīgi vēroju spidometru un ne reizi nepārsniedzu ātrumu, es nekad neesmu bijis vainīgs avārijā, kā es tagad varu būt vainīgs?!”. 4
Šiem tiesas priekšā nokļuvušajiem cilvēkiem ir pilnīga pārliecība, ka visa sliktā, kas notiek uz ceļa, iemesls ir ātrums. Tas, ka ir jārāda pagriezieni, jāseko līdzi situācijai uz ceļa un jāskatās spoguļos, veicot kreiso pagriezienu, īpaši jāpārliecinās par kustības drošību, tas ir pazibējis garām, jo to tak bez mitas neskandina no visām tribīnēm.”
Irbīša uzskaitījumu varētu turpināt vēl ilgi. To arī darīsim turpmāk, jo pārāk daudz Latvijā saradies braucēju, kuri, minimāli (un 99,9% gadījumu nesodīti) pārkāpjot ātruma limitus, maksimāli un absolūti ignorē 112. punkta otro daļu – braucot pārāk ātri tumsā, lietū, krustojumos, lidojot garām pieturās stāvošiem autobusiem, apdzenot mazliet lēnākos vietās, kur šis manevrs ir bezjēdzīgs no ātrākas pārvietošanās viedokļa, bet laikam jau autoram slimīgi nepieciešams. Pārāk daudz. Cik – socioloģija noskaidrot nez vai spēs. Tā, “uz aci”, – noteikti vairāk par tiem sešiem procentiem, kuri aptaujā atzinušies būtiskos limitu pārkāpumos.
