Atzinīgi vērtē Latvijas izaugsmi, bet par sociālo jomu – bažas 0
Šodien Latvijā ierodas Eiropas Savienības (ES) sociālo lietu komisārs Lāslo Andors, lai piedalītos Labklājības ministrijas un Pasaules bankas rīkotajā konferencē, kurā Latvijas un ārvalstu speciālisti spriedīs par krīzes sociālo seku mazināšanu.
Komisāram plānota tikšanās ar Ministru prezidentu Valdi Dombrovski, Saeimas Eiropas lietu komisijas deputātiem, Latvijas Darba devēju konfederācijas vadītāju Līgu Meņģelsoni un arodbiedrību pārstāvjiem. Komisārs arī apmeklēs patversmi Rīgā, Katoļu ielā 57, kur par Eiropas Sociālā fonda (ESF) līdzekļiem īsteno projektu bezpajumtnieku–bezdarbnieku atgriešanai sabiedrības dzīvē. Ar L. Andoru tiekos Briselē vēl pirms viņa vizītes Rīgā.
– Vērojot sociālās problēmas Latvijā, par ko jums kā šīs nozares komisāram patlaban ir vislielākās bažas?
– Latvija ir viena no tām Eiropas Savienības dalībvalstīm, kurā pēdējos gados ir bijis būtisks progress ilgtspējīgas ekonomikas izaugsmes virzienā un Eiropas Komisija to novērtē atzinīgi. Taču jāskatās arī uz sociālo dimensiju, un te mums ir daudz bažu. Latvija ir starp valstīm ar vislielāko jauniešu bezdarba līmeni un otrā sarakstā ar vislielākajiem nabadzības un sociālās atstumtības rādītājiem. Visu šo iemeslu dēļ es vēlētos piedalīties dialogā ar Latviju, lai meklētu sociāli iekļaujošu ekonomiskās izaugsmes ceļu, un par to arī būs mūsu sarunas konferencē.
Runājot par jauniešu bezdarbu, vēlos uzsvērt Eiropas Komisijas pēdējā laika pūliņus mazināt šo problēmu jūsu valstī. Pirms gada Eiropas Komisija nolēma pārprogrammēt ES fondus tajās valstīs, kur jauniešu bezdarba procenti ir visaugstākie. Latvija un Lietuva bija daļa no šīs astoņu dalībvalstu grupas, un mēs bijām ļoti apmierināti ar rezultātiem.
Sociālajam fondam ir liels potenciāls mazināt bezdarba līmeni Eiropas Savienībā. Taču mums jāpieliek vēl lielāki pūliņi, un tas nav atkarīgs tikai no naudas, bet arī no zināšanām, kā to darīt. Tādēļ Eiropas Komisija februārī pieņēma sociālo investīciju pakotni, lai palīdzētu dalībvalstīm attīstīt pieņemamu labklājības modeli.
Latvijas gadījumā, kā tas arī redzams jaunākajā Eiropas Komisijas novērtējumā, labklājības rādītājiem ir pievērsta ļoti liela uzmanība. Es nesen tikos ar Latvijas labklājības ministri un mēs iesākām par to sarunas, taču ar cerībām raugos uz tālāku sadarbību, jo ir ļoti daudz darāmā.
– Salīdzinot iepriekšējā gada Eiropas Komisijas novērtējumu par Latvijas valsts “veselību”, redzam, ka šogad sociālajā jomā aizrādījumi ir tie paši un pat stingrāki. EK norāda uz risku 40 procentiem iedzīvotāju nonākt nabadzībā. Tas ir milzīgs skaits. Kas darīts nepareizi, ja nekas neuzlabojas?
– Tieši tā. Daži no pasākumiem patiesībā bijuši pretrunā ar Eiropas Komisijas iepriekšējām rekomendācijām 2012. gadā. Un tie ir divi svarīgi lēmumi – garantētā minimālā ienākumu līmeņa samazināšana un valsts garantētā minimālā ienākuma pabalsta atcelšana. Šīs ir lietas, kas man jāizceļ, taču es arī vēlos norādīt, ka Latvija kopā ar citām valstīm cenšas ieviest jauniešu garantiju shēmu, kas nozīmē labāk izmantot jau esošos instrumentus, jau esošos fondus.
Februārī dalībvalstis vienojās, ka, lai cīnītos ar jauniešu bezdarbu, ieviesīs tā sauktās jauniešu garantijas, kas nozīmē, ka četrus mēnešus pēc skolas pabeigšanas jauniešiem, kas vēl nav sasnieguši 25 gadu vecumu, ir jābūt darba piedāvājumam, apmācībām vai iespējai apgūt jaunas zināšanas.
Šīs shēmas ir jāizstrādā lokāli. Eiropas Komisija piedāvās tehnisku atbalstu un veicinās sadarbību starp nodarbinātības dienestiem, kam šajā procesā būs milzīga loma, kā arī izveidos finansiālu pamatu. Tādēļ blakus Sociālajam fondam ir radīts vēl viens ar nosaukumu “Jauniešu nodarbinātības iniciatīva”. Tā rīcībā ir seši miljardi eiro, kas būtu kā papildu iespēja vēl bez citiem finanšu resursiem tajos reģionos, kur jauniešu bezdarba līmenis ir augstāks par 25 procentiem. Un esmu pārliecināts, ka jūsu valsts pilnībā atbilstu šiem nosacījumiem, lai šo papildu naudu saņemtu.
– Vai jūs saskatāt kļūdas Latvijas valdības dialogā ar sociālajiem partneriem?
– Šis ir otrs svarīgs punkts, ko ir vērts pieminēt. Mēs nupat aprīlī publicējām ziņojumu, kurā izvērtējām sociālo dialogu dažādās ES valstīs un izcēlām vājos punktus tieši jaunajās dalībvalstīs. Piemēram, te darba dēvēji un darba ņēmēji kūtri darbojas organizācijās, kā arī valdības nerunā ar sociālajiem partneriem tā, kā to dara rietumvalstīs vai ziemeļvalstīs. Mēs aicinātu Latviju un citas Baltijas valstis palūkoties, kā tas notiek otrpus jūrai – cik tur labi strādā šie sadarbības modeļi.
– Latvija ir paradoksālā situācijā. No vienas puses, Eiropā mūs mēdz daudzināt kā pozitīvo piemēru izejai no krīzes, bet, no otras, ir šī dziļā sociālā bedre.
– Tieši tā. Mums jāredz abas monētas puses. Pēdējā laikā monetāro lietu komisārs Oli Rēns bieži izmantojis iespēju, lai izceltu Baltijas valstu ekonomisko sniegumu. Un tas ir pareizi, jo pirms dažiem gadiem, proti, 2009. gadā, šīs bija visstraujāk sarūkošās ekonomikas, tādējādi radās liela emigrācija un daudz jaunu cilvēku devās prom ne tikai no Latvijas, bet arī Igaunijas, bet, iespējams, pat visvairāk no Lietuvas.
No vienas puses, tas ir labi, jo cilvēki redz iespējas, be,t no otras puses, mēs dzirdam bažas par smadzeņu aizplūšanu un pat zaudēšanu. Kvalificēti ārsti aizbrauc un ārzemēs strādā par māsām. Ir rastas iespējas nopelnīt, bet ne izmantot visu potenciālu pilnībā.
Darba spēka mobilitāte, protams, ir laba un atbalstāma. Taču ir gadījumi, kad pārmaiņas notiek ļoti īsā laikā un piedāvājums ne vienmēr sakrīt ar cilvēka spējām. Te jāraugās, kāda stratēģija to varētu mainīt.
– Trešdien Eiropas Komisija nāks klajā ar novērtējumu par Latvijas atbilstību Māstrihtas kritērijiem, kas būs kā rekomendācija dalībvalstīm uzņemt vai neuzņemt mūs eirozonā. Jūs arī tajā trešdienā būsiet pie komisāru galda Briselē, kas pieņems šo svarīgo lēmumu. Vai noradīsiet par mūsu sociālajām problēmām un vai tas varētu ietekmēt Latvijas ceļu uz eiro?
– Gluži otrādi. Es esmu pārliecināts, ka diskusiju virziens būs atzīt, ka Latvija atbilst Māstrihtas kritērijiem, taču uz priekšu ir jāraugās, kā ieviest daudz iekļaujošāku valsts izaugsmes stratēģiju. Ja tik daudz cilvēku ir nabadzīgi un tik daudz jaunu cilvēku nolemj pamest valsti, tas iedragā valsts nākotnes izaugsmes potenciālu. Ja valdība nepūlēsies to mainīt, tad bērni izaugs sliktākos apstākļos nekā viņu vecāki. Un, protams, tas nav tas, ko mēs Eiropas Savienībā vēlētos redzēt. Mums ir jāstrādā ar Latvijas valdību, jāpiedāvā idejas, atbalstu, lai varētu ieviest tādu valsts izaugsmes modeli, kas neatstumj nabadzīgākos cilvēkus. Manuprāt, visa valsts no tā iegūtu.
