“Sveiki, jūs to visi vēl nožēlosiet!” 2
Kad mani ieaicināja rektora kabinetā, tad aiz milzu galda sēdēja visi dekāni un galā rektors Valentīns Šteinbergs. Iegāju, sasveicinājos, pāris soļus paspēru, bet jutu – kājas trīc. Būtu muļķīgi teikt, ka biju varonis, sapratu, ja es vēl kādus soļus paiešu, izgāzīšos, sākšu līgoties. Kam tādu vājumu izrādīt? Palikšu, kur esmu. Replika pēc replikas. Nolieciet savu komjaunieša biedra karti! Izvilku un uzsviedu to uz galda. Karte pa galdu griezās, griezās, visi nobālēja, atsprāga no galda nost. Jā, kā sirreālā filmā. Visvairāk biju pārsteigts, ka no trīs metru attāluma trāpīju uz galda. Nav jau tik viegli tā uzmest. Un teicu: “Sveiki, jūs to visi vēl nožēlosiet!”, pagriezos un aizgāju, un drausmīgi aizcirtās durvis. Caurvējš. Man kļuva tik viegli, brīvs kā putns uzlidoju, pārgāja visas bailes, dziedādams, starodams devos prom.
Strādāju par krāvēju, kurinātāju, ekspeditoru, naktssargu, nokārtoju pasta darbinieka apliecību un dabūju darbu Galvenajā pastā, izsniedzu bandroles, pakas, sīkpakas, braukāju ar pasta vagoniem pa padomiju un uzkrāju zināšanas un pieredzi, tas ir – dzīves gudrības un ziņu. Vienlaikus bija dzeja, mazliet bohēmas, drusku antisovjetisma, tas viss brieda, brieda. Nepatikšanas, čekas tramdīšana. Gudrākie – Māris Čaklais, Vizma Belševica, Imants Ziedonis un Knuts Skujenieks man teica – laiks beidzot izšķirties. Vai nu gribi braukt uz Mordoviju, tad uz priekšu – norauj kādu karogu, izej kādā mītiņā pats ar sevi pie Brīvības pieminekļa. Vai arī atrodi vietu, kur vari vairāk vai mazāk sevi realizēt, kādu brālīgo republiku, kur kādu valodu mācīties. Uldis Bērziņš aiztraucās uz Baku turku valodu mācīties.
Leišu valodas speciālistu mums pietika. Aizdomājāmies – Moldāvija! Valoda, dzeja, folklora, kas mums mazāk zināma. Zinājām, ka tādas Moldāvijas nav, tā ir Rumānija. Draugi palīdzēja ar naudu, un lielā slepenībā devos uz Moldāviju. Divdesmit divu gadu vecumā iestājos Kišiņevas universitātē studēt spāņu valodu, jo domāju, ka rumāniski iemācīšos, tur dzīvodams. Nokļuvu tur īstajā laikā.
(Turpinājums žurnāla “Mājas Viesis” 19. decembra numurā par to, kā čeka apmaksāja ceļu uz Moldāviju, par Mariju un sadarbību ar Raimondu Paulu.)
Dzeja:
Leons Briedis
Ķurr, ķurr!
Tu uzsmaidīji man: tev pretī
Mans rokas mājiens uzlaidās
Kā mērkaziņa. Ai, cik reti
Blēj tā tais debess ganībās,
Kur rītos izvedām to senāk,
Kad vēl bij vasaras un bij
It viss, kas sen pie mums vairs nenāk
Pat sapņos!… Līdz pat apvārsnij,
Kā veča domīga uz brīdi
Kas piesēdusi, skrej jel, skrej
Un spīdi, pērkoņkaziņ, spīdi,
Kad radīgs lietus gāzmām lej!
Drīz augusts: vienīgā, kas smaidi,
Tu esi un mans rokas mājiens: tur,
Kur tu kā atbalss mani gaidi,
Pēc manis noilgojusies: „Ķurr, ķurr!…”
