Duelis ar skolotāju Špiko 2
Skolā man vienlīdz padevās fizika un latviešu valoda, bet ar literatūru bija problēmas. Biju daudz lasījis, man bija sava pozīcija, un drusku polemizēju ar savām skolotājām. Atceros, mani gribēja izslēgt no Siguldas vidusskolas 10. klases. Krievu valodas stundā atļāvos paziņot, ka Majakovskis nav dzejnieks, tā nav dzeja. Skolotāja, uzvārdā Špiko, nostučīja skolas direktoram, ka tas ir klaji politisks akts, un viņa tā to neatstās, turklāt mani vecāki taču ir skolotāji, kam jārāda ideoloģisks paraugs! Tā sākās. Bija septembris, vajadzēja vecākiem palīdzēt norakt kartupeļus. Vairākas dienas negāju uz skolu. Uz mūsu ģimenes lauciņu atbrauc mašīna, izkāpj skolas direktors un krievu valodas skolotāja Špiko. Mani vecāki sarka un bālēja. Skolas direktors teica, lai mēs ar Špiko paspiežam viens otram roku, un noklusēsim šo gadījumu. Skolotāja beidzot teica: “Domā, kā gribi, tikai neraksti to sacerējumos. Došu tev citas tēmas, tikai nepieminēsim Majakovski!” Tā vien gribējās viņai atbildēt – vispār aizmirsīsim krievu padomju literatūru, atstāsim tikai Dostojevski, Čehovu, Puškinu, Ļermontovu un Gribojedovu! Varbūt es vispār varu nenākt uz krievu literatūras stundām, jo krievu literatūru zināju ļoti labi. Tāpat poļu, latviešu literatūru. Tādi paši konflikti man bija arī ar latviešu literatūras skolotāju, bet viņa saprata, ka tas ir pubertātes maksimālisms, egocentrisma laiks.
