“Tā, dēliņ, ir dzeja” 2
Man bija nepilni septiņi gadi, kad, lasot grāmatas, piepeši uzdūros Friča Bārdas dzejas izlasei. Biju pārsteigts – kā tā!? Cita lapa pilnāka, citā – tikai četras piecas rindas, kaut kādas atskaņas. Mani interesēja – kas tas ir? Pie vecākiem nevarēju iet, jo sējumu biju izzadzis no viņu istabas grāmatplaukta. Aizgāju pie tēva māsas tantes Karlīnes. “Tā, dēliņ, ir dzeja,” viņa teica. Sāku domāt, kas tā dzeja ir. Meklēju visu, kas pasaulē ir dzejai līdzīgs. Mani tā ļoti ieinteresēja, lasīju par pantu formām, atskaņām, nevarēju saprast, bet bija spīts – ja viņi var dzejot, kāpēc es ne. Un tā es sāku skribelēt, un 1957. gada decembrī laikrakstā “Pionieris” debitēju ar lirisku tēlojumu, pēc tam ar dzejoli “Māmiņai”.
Tā pamazām mani ievilināja grāmata, rakstīts vārds, un pats es sāku rakstīt. Kaut gan nekādas īpašas vēlmes nodarboties ar rakstniecību manī nebija. Tā bija viena no interesēm. Mātes rosināts, es bērnībā izdevu desmitiem žurnālu par visdažādākajām tēmām. Tos, arī pirmo savu ar roku sarakstīto grāmatiņu un paša zīmējumiem, atdevu Rakstniecības un mūzikas muzejam, jo sapratu, ka nav iespējams glabāt visu mājās.
Tēvam jau būtu ļoti labpaticies, ja es būtu studējis matemātiku, fiziku, vismaz ķīmiju. Mani jaunākie brāļi to arī izdarīja, vidējais kļuva par ķīmiķi, jaunākais par radio inženieri. Es arī tiku gatavots matemātikai, īpaši mani interesēja teorētiskā matemātika. Vēl joprojām izjūtu interesi par fiziku, astrofiziku, kodolfiziku. Šķiet, tāpēc nereti tiekos ar Andri Buiķi, Juri Zaķi, Mārci Auziņu. Iespējams, ka būtu iestājies matemātiķos, jau ap 5.,6. klasi biju vidusskolas kursa līmenī. Mani sevišķi interesēja teorētiskā matemātika, ģeometrija, abstraktās lietas. Un turpat – filozofija. Vidusskolas beigās biju izlasījis visus latviski un krieviski bibliotēkās atrodamo filozofu sējumus. Pat tolaik aizliegtos, Freidu lai, ko sameklēju 1914. gada izdevumā cariskajā Krievijā vēl publicēto. Un pat kaut ko apjēdzu! Mārcis Auziņš nesen izteicās, ka viņš mani labi saprot, kad es saku – starp kodolfizikas valodu un poētisko valodu nav nekādas atšķirības. Arī mans vecākais dēls sāka studēt teorētisko matemātiku, laikam vectētiņš bija viņu ietrenkājis. Atceros epizodi. Mans tēvs ar manu piecgadīgo puiku makšķerēja Gaujmalā, aiz krūmiem dzirdu, kā abi par iksiem, igrekiem un trigonometriju runā: es taču tev vakar stāstīju, ka x kvadrātā ir tik un kvadrātsakne tāda! Pamatīgi puiku dīdīja.
