Māris Zanders: Atvieglojuma nopūtas nebūs. Jājautā, kopš kura laika Kremļa teiktajam var ticēt? 72
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kā jebkurš puslīdz normāls indivīds būšu priecīgs, ja Krievijas iebrukums Ukrainā nenotiks. Diemžēl neredzu stingru pamatu šādai prognozei.
Ja runa ir par pēdējo dienu laikā izskanējušiem Krievijas puses apgalvojumiem par kaut kādu militāro daļu atvilkšanu, tad vispirms jājautā, kopš kura laika Kremļa teiktajam var ticēt. Virkne militāro ekspertu arī norāda – pat ja kaut kāda pārvietošanās notiek, tas nenozīmē, ka iebrukums nevar notikt.
Tomēr šie jautājumi lai paliek speciālistu ziņā.
Mani interesē arguments, ka visas šīs Krievijas darbības paliks psiholoģiskā spiediena ietvaros, jo krievi tomēr nevēloties karot ar “brāļiem ukraiņiem”.
Ārpus Krievijas bāzētie un krievu valodā strādājošie mediji, piemēram, telekanāls “Nastojaščeje vremja”, pēdējo dienu laikā pamanījušies nointervēt ļaudis Krievijas pusē, starp kuriem tiešām daži tā saka.
Paplašinātā interpretācijā tas skanētu tā – pie visa vainīgi ir amerikāņi un NATO, nav problēma vajadzības gadījumā pārmācīt, teiksim, nepateicīgos un visādi citādi nejaukos baltiešus vai gruzīnus, bet ukraiņi tomēr ir “brāļu tauta”, cilvēkiem radinieki dzīvo gan Krievijā gan Ukrainā utt.
Šī argumenta naivums robežojas ar stulbumu. Pietiek atgādināt, ka ideoloģiski veiksmīgi nozombēta populācija spēj izliet ne tikai simbolisko, bet arī gluži reālo radinieku asinis. Domāju, nav nepieciešams atgādināt par Pilsoņu karu un vēlākajām represijām Krievijā, kuru ietvaros viens otru nosūdzēja, spīdzināja un nogalināja vienas tautas pārstāvji. Taisnības labad gan jāsaka, ka šī nav Krievijai unikāla situācija – atliek atcerēties, piemēram, pilsoņu karu Libānā.
Maskavas valdnieku izdomātā “slāvu tautu kopība” nekad nav bijusi šķērslis “brāļu” apspiešanai un iznīcināšanai.
Droši vien daudziem pirmā asociācija šādā kontekstā būs Golodomors Ukrainā 1932.–1933. gadā, tomēr varbūt kāds šo ārprātu gribēs norakstīt uz boļševiku režīma asinskāri.
Paskatīsimies citu piemēru, kas saistās ar jautājumu, kāda ir visādi citādi režīmam lojālā “slāvu brāļa” reliģiskā ticība. Pat šādā it kā ne tik jūtīgā jautājumā Maskava nekad nav pacietusi “brāļu” patstāvību. 1839. gadā 1,5 miljoni cilvēku – apmēram 1,2 miljoni baltkrievu un 300 tūkstoši ukraiņu – Krievijas impērijā bija spiesti īsā laikā atteikties no savas grieķu–katoļu (uniātu) ticības par labu pareizticībai.
Tika likvidēti 99 klosteri, slēgti desmitiem skolu utt. Valoda pacieš visu, bet nekad nav bijis, nav un nebūs nekādu “brāļu” – ir jaunākie radinieki, kuru pienākums ir vienmēr pakļauties Krievijai.
No šī viedokļa raugoties, asarainā vervelēšana kontekstā ar Krievijas agresiju pret Ukrainu ir blēņas. Nozombēti Krievijas cilvēki postīs ukraiņu zemi un nogalinās ukraiņus, lai kādas reālas un iedomātas saites viņiem ir ar Ukrainu un ukraiņiem.
Savukārt par zombēšanas līmeni liecina kāds nesens piemērs, ar kuru saskaroties pat es biju pārsteigts, lai gan šķistu, ka man nevajadzētu būt ilūzijām par paranojas līmeni kaimiņvalstī. Piemērs ir saistīts ar… Puškinu un t. s. mākslīgo intelektu. Vispirms jāpaskaidro, par ko runa.
Ir tādas programmatūras, kas tiek “barotas” ar kāda konkrēta autora – šajā gadījumā Puškina – dzejoļiem. Ja lietotājs ieraksta vienu divas frāzes, algoritms (es ļoti vienkāršoju), balstoties savā izpratnē un zināšanās par autora dzeju, pabeidz lietotāja iesākto. Respektīvi tā, kā “Puškins būtu uzrakstījis”.
Tātad jau pilnīgu neprātu sasniegušas cenzūras vai pašcenzūras rezultātā konkrētā programma atsakās (tas nav mans secinājums, par to informē specializēts informatīvs portāls “Sistemnij blok”) turpināt lietotāja iesākto, ja viņš ierakstījis tādus vārdus kā “Krievija”, “cars” vai – ja lietotājam prāts uz jokiem nesies – “Amerika”. Ka tikai neatgadītos kaut kas no Kremļa propagandas viedokļa nevēlams vai aizdomīgs!
Šis var likties ļoti specifisks vai vienkārši smieklīgs gadījums, tomēr tas, manuprāt, parāda kopējo gaisotni Krievijā.
Mēs, protams, varam sevi mierināt, klausoties nedaudzajos (un lielākoties no Krievijas jau aizbraukušos) Krievijas demokrātos un intelektuāļos, tomēr iedomāties, ka “vienkāršie cilvēki” negrib karot, turklāt pret saviem “brāļiem ukraiņiem”, tas gan būtu pārsteidzīgi. Tādēļ nekas diemžēl nav beidzies.
