Improvizētājs lauku sētā. Rihards Sniegs dīda traktoru un sapņo par iemīlēšanos 0
Pagājušajā nedēļā televīzijas kanālā “STV Pirmā!” trešo sezonu uzsāka izaicinājuma šovs “Kurš kuru?”, kas vēstīs par jauna puiša (komiķa Riharda Sniega) un jaunas meitenes (aktrises Ievas Florences) sāncensību lauku sētā, kur plecu pie pleca viņi raks kartupeļus, slauks govis, cirps aitas, mēzīs mēslus un darīs citus lauku darbus. Šoreiz uz sarunu aicināju Rihardu (25), kurš pirms tam ne tikai spēlējis improvizācijas teātrī, bet piedalījies arī latviešu spēlfilmas “Dvēseļu putenis” filmēšanā un aizkadra videosižetu veidošanā un šobrīd aizņemts ar savu pirmo autorraidījumu par senioru iespējām modernajā pasaulē.
Tev ir ļoti neparasts uzvārds. Vai zini, no kurienes radusies Sniegu dzimta?
Tas ir manas mammas tēva uzvārds. Tikšanos ar savu vectēvu Raimondu neatceros, jo tobrīd es esot bijis vien gadu vecs, taču kaut kas no viņa manī laikam iedzimis. Ne tētis, ne mamma nav gara auguma un īpaši jautri cilvēki, bet vectēvs tāds esot bijis. Tādēļ visas rakstura īpašības, kuras neatrodu vecākos, meklēju viņā, un man patīk domāt, ka esmu līdzīgs vectēvam Sniegam.
Tavā bērnībā sniega bija vairāk. Vai intuitīvi nesaausījies, kad sāka snigt un kāds iesaucās “sniegs”?
Man ļoti patīk savs uzvārds. Godīgi sakot, man ir paveicies, jo es varēju būt arī Punkuls – tas ir mana tēta uzvārds. Šķiet, ar tādu uzvārdu man būtu bijusi pavisam citādāka dzīve. Tad droši vien skolā mani apsaukātu. Taču Sniegs dzīvē arvien ir palīdzējis. Iepazīstoties ar mani, cilvēkiem vienmēr rodas pozitīvs iespaids, arī skolā skolotājiem vairāk simpatizēju.
VIDEO pieteikums otrajai sezonai
Televīzijas kanālā “STV Pirmā!” sākusies izaicinājuma šova “Kurš kuru?” trešā sezona. Kas tur notiks?
Trešā sezona principiāli atšķirsies no pirmajām divām, kad mēs ar Ievu Florenci lauku saimniecībā darījām katrs savu darbu, uzvaras dalot uz pusēm. Šoreiz plecu pie pleca pildīsim saimnieku dotos uzdevumus, vai tā būtu malkas skaldīšana, aitu cirpšana vai braukšana ar traktoru, un saimnieki arī izlems, kurš konkrētajā darbā būs uzvarējis. Manuprāt, šī ir visgodīgākā sezona, kad varam parādīt savas patiesās spējas. Ieva ir ļoti ciets rieksts, nav nekāda trauslā meitene, kāds varbūt radies priekšstats pēc viņas aktrises gaitām. Es viņu nosauktu par dzelzs sievieti.
VIDEO no pirmās sezonas piedzīvojumiem
Šovs ir uzfilmēts, bet skatītāji uzvarētāju uzzinās tikai sezonas beigās. Kurš tev pašam bija visgrūtākais uzdevums?
Visgrūtāk man bija braukt ar traktoru, jo man nav autovadītāja tiesību. Šovā “Kurš kuru?” zināmā mērā ir sāncensība starp dzimumiem, un braukšana joprojām tiek uzskatīta par jomu, kurā vīrieši ir pārāki. Tas bija diezgan traki, jo es galīgi nejutos guru šajā ziņā. Bija jāieved šķūnī lielā siena ķīpa. Lai to izdarītu, jābrauc arī atpakaļgaitā, bet es ar traktoru biju braucis tikai vienu reizi mūžā un ļoti sen. Zinot, cik dārgi saimniekam izmaksājusi šķūņa celtniecība, baidījos kaut ko salauzt, tādēļ bija milzīgs stress. Vienubrīd, ceļot ķīpu, gandrīz apgāzu traktoru. Tā nu šajā uzdevumā zaudēju ne tikai punktus, bet mazliet arī pašcieņu.
Pildot uzdevumus, jūsu gaitām nemitīgi seko līdzi arī kameras. Vai esi ar tām saradis?
Varbūt kāds sakautrēsies par savu neveiklo rīcību kameras priekšā, bet es par to nesatraucos, jo nāku no improvizācijas teātra. Man mīļa komēdija, kas ir spēcīgs māksliniecisks ierocis. Cilvēki smejas, ja kādam neveicas, un līdz ar to arī vairāk iedziļinās notiekošajā. Uzdevumā, kurā grūti kļūdīties, kļūst garlaicīgi, ja nevaru pajokoties. Tāpēc man bieži gribas, lai nesanāk un skatītājiem būtu par ko smieties. Viņi to novērtē. Es negribu sevi parādīt kā cilvēku, kuram viss padodas. Tieši otrādi – cenšos izcelt savas neveiksmes, lai būtu jautrāk. Arī cīnoties domāju par šova elementiem. Galvenais, lai skatītājiem interesanti.
VIDEO no pirmās sezonas piedzīvojumiem
Pateicoties tavai improvizatora pieredzei, esi pieprasīts kāzu vadītājs. Cik kāzas esi novadījis?
Kaut sākumā apņēmos novadītās kāzas skaitīt, nu rēķins sajucis, bet ap četrdesmit būs. Ne visas kāzas izdodas, ko arī neslēpju, bet viss atkarīgs no uzaicinātajiem viesiem un jaunā pāra gaidām, kā viņi iedomājušies šo svarīgo dzīves brīdi. Ja publika negribēs iesaistīties, varētu stāvēt pat uz galvas – nekas nemainīsies. Vispār jau Latvijas kāzu tradīcijās kāzu vadītājs ir jaunievedums cilvēku aizņemtības un kūtruma dēļ, jo ārzemēs parasti kāzu ballīti jaunlaulātie organizē paši. Lai kāzas izdotos, viesiem vajag atslābināties. To arī, izmantojot plašu man zināmu aktivitāšu arsenālu, cenšos panākt, un reizēm uzaicinu palīgos vēl kādu savu bijušo kolēģi no improvizācijas teātra laikiem.
Tu esi veidojis sižetus par latviešu spēlfilmas “Dvēseļu putenis” uzņemšanas aizkulisēm. Vai pats arī piedalījies kā brīvprātīgais masu skatos?
Mani uzaicināja filmēties, un režisoram bija vīzija, ka vajadzīgs cilvēks, kurš visam filmēšanas procesam iet cauri un palūkojas uz to no iekšienes. Par atbilstošāko šim uzdevumam izraudzījās mani. Bija divas kameras – viens operators filmēja filmas tapšanas procesu, un man, kā filmas dalībniekam, bija līdzi otra kamera, jo es piedzīvoju to pašu, ko pārējie, bet varēju ar viņiem arī parunāties. Režisors bija apmierināts ar manu darbu un atvēlēja vairāk video laika, nekā bija plānots sākumā, – 12 sērijas pa divpadsmit minūtēm katrā. Man patīk kino, un te nu varēju juties gluži kā galvenais varonis. Ierakumos starp latviešu strēlniekiem es tā nedrīkstētu izcelties, jo slikts masu skatu dalībnieks ir tas, kurš pievērš sev īpašu uzmanību.
Cik tālu ir filmas “Dvēseļu putenis” filmēšanas process?
Precīzi nezinu, jo pievienojos tikai filmēšanas otrajā posmā, kad drīz pēc tam tika atzīmēta simtā kadra uzņemšana. Filmēšana atsāksies februārī. Kā kuru dienu, bet vidēji nofilmē apmēram piecus kadrus, kas aptuveni divu stundu gatavajā materiālā sastāda vien nedaudz sekunžu. Lielākā daļa filmēšanas notiek Ādažu poligonā, kur risinās kaujas. Reiz vienu kaujas kadru, kurā piedalījās arī kaskadieri, filmējām 27 reizes. Būs ļoti skaists panorāmas skats, tādēļ to vajadzēja nofilmēt perfekti, lai neviens frontes sektors “nelēktu ārā”, jo pusotras minūtes laikā tur risinās ārkārtīgi daudz notikumu. Dažkārt pat kāds mazs nieciņš var sabojāt visu kadru, un, ja ir labi, tad vienmēr var vēl labāk.
Dzirdēju, tev Latvijas Televīzijā būšot jauns raidījums – stāsts par senioriem?
Jā, pagājušajā ceturtdienā uzfilmējām pirmo sižetu. Pēdējo divdesmit gadu laikā pasaule tik ļoti mainījusies, ka, man šķiet, Latvijas seniori nav tikuši tai līdzi, jo ir pārāk piezemēti savās ambīcijās. Bet šobrīd ir daudz interesantu lietu, ko izmēģināt, tādēļ nevaru saprast, kāpēc jāsēž mājās! Ir jāiet un jādara. Par to arī būs raidījums “Superome”, kura nosaukums vēl var mainīties.
Esi jauns puisis. Kā ar meitenēm?
Diemžēl esmu brīvs. Vēl nesen skatījos seriālu, kur cilvēki bija ļoti iemīlējušies. Un tad nopūtos – es arī tā gribu. Viņi tā rūpējās viens par otru – tas bija tik skaisti. Es neesmu tas tips, kam patīk izklaidēties ar meitenēm. Man gribētos kādu sirdij tuvu cilvēku, kas padarītu mani labāku. Bet nesatraucos, ka, tuvojoties 26 gadu vecumam, vēl neesmu tādu atradis. Tagad ar bērnu radīšanu vairs tā nesteidzas kā manas mammas jaunībā.
Pieturzīmes
Bez kā tu nevari iedomāties savu dienu?
Bez atpūtas.
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Smaidīgs, provocējošs un pozitīvi traks.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Paša izdomātais raidījums, ko akceptēja un rādīs Latvijas Televīzija, – “Superome” (pagaidu nosaukums).
Labākā izklaide?
Sacensības (sportā vai kādā citā jomā).
