Anda Buševica: Atvērties vai aizstāvēties? 4
Mēs dzīvojam gadsimtā, kad tautību izvēlas. Briseles latviešu deju kolektīvā Rucavas goda svārkā lec gan francūzis, gan mellītis no Kanādas, jo viņiem patīk. Tāpat kā latvietis gatavs nēsāt Boba Mārlija dredus vai indiāņu sapņu ķērāju pie loga piekārt.
Nav nekā nepareiza, ka latgalisko saistām ar tradīciju, ar mantojumu, ar senumu, tajā pašā laikā tas ir mērķtiecīgs atjaunotnes darbs: teju viss, ko mūsdienās uzskatām par latgalisko – no tūrisma reklāmas līdz literatūrai –, patiesībā ir kas ļoti moderns. Pusgadsimtu ilgušais latīņu drukas aizliegums, ulmaņlaika mēģinājumi Latgali latviskot, kā arī padomjlaika mēmums radījuši situāciju, ka gan latgaliešu mūsdienu paaudzes literāti – Ilze Sperga, Anita Mileika –, gan valodnieki – Māra Mortuzāne-Muravska, pat profesore Lidija Leikuma –, lai arī bērnībā dzirdējuši latgaliski, literāro un rakstu valodu mērķtiecīgi mācījušās un savu latgaliešu valodu veidojušas jau apzinātā vecumā.
Un tieši šai jaunradē un atvērtībā ir tas, kas reizēm mudina cilvēkus sevi nosaukt par latgaliešiem, pat bez vietas piederības. Rīdzinieks Ansis Ataols Bērziņš ar latgaliešu valodas jaunradi spēlējies, sastādot latgaliešu vārdnīcu šķērstīklā, un pat savu tēvu Uldi Bērziņu “aplipinājis” dzejā ieiet pa citādi latviskā durvīm. Ar Latgali “sasirgušo” īpatsvars laikam vislielākais būs folkloras kustībā. Ja Latgale nebūtu toreiz izdarījusi savu izvēli par labu kopībai, nebūtu mūsu folklorā to skaisto dziesmu, man intervijā saka tradicionālās dziedāšanas grupas “Saucējas” dziedātāja Janta Meža, nobeidzot sarunu par pagājušajā gadā iznākušo mūzikas albumu “Trīci, munu ustabeni!”, tajā – Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas 1958. gada folkloristu XII zinātniskās ekspedīcijas Ludzas un Kārsavas rajonā vākums. Ekspedīcija pagājušā gadsimta piecdesmitajos notika pēc tā laika kultūras ministra Voldemāra Kaupuža iniciatīvas, jo no jauna bija galvu pacēlušas idejas par Latgales atsevišķu reģionu pievienošanu Krievijai, tad nu kultūra bija tā cīņu vieta, kurā tika pierādīts Latgales latviskums.
Taču joprojām tikpat aktuāls ir arī mērķis, ar kādu pagājušā gadsimta sākumā tika dibinātas nacionālas valstis, proti – savas kultūras un valodas aizstāvībai, aizstāvot to ar likuma pantu. Šo ceļu iet Latgales latviešu kongresa simtgades plenārsēdes rezolūcija, prasot likumdošanā nostiprināt latgaliešu valodas kā reģionālās valodas statusu, seno vietvārdu atjaunošanu, latgaļu paraugskolas dibināšanu, iespēju lietot savu valodu valsts un pašvaldības iestādēs. Piespiest mīlēt Latgali vai iedvesmot jaunradei? Tie ir divi ceļi uz mērķi, un latgaliskajai identitātei nu jāizmanevrē starp pirms simt gadiem dzimušajām idejām un mūsdienīgu realitāti.
Manuprāt, līdz šim politisku apsvērumu dalītas naudas klātbūtne nesusi vairāk posta nekā labuma. Pirms pāris gadiem tika izklapatota nauda raidījumu latgaliešu valodā tapšanai sabiedriskajos medijos. Tā bija politiski iezīmēta nauda, kas, manā skatījumā, bija izlietojama vienlīdzīgi visas Latvijas valodas bagātības kopšanai. Hei, tāmnieki, sēļi, jūs mums esat tikpat vajadzīgi! Nākamā kļūda tika pieļauta, veidojot šos raidījumus kā lokālās ziņas latgaliešu valodā, nevis meklējot dialoga iespēju ar pārnovadniekiem. Vai reģionālās valodas statuss ļaus šo mazvērtības kompleksu pārvarēt vai arī vēl vairāk koncentrēties uz savas nabas vērošanu?
Atmodas gados līdzīgas izvēles priekšā bija skaitliski nelielā Latvijas lībiešu saime, atjaunojot savu kopību. Līvu savienība izmantoja vēl pirmās Latvijas valsts laikā sniegto skandināvu atbalstu, līvus pozicionējot kā sociālu grupu, kas cīnās par savām tiesībām. Dažus gadus vēlāk piedzima Starptautiskā lībiešu draugu biedrība, kas šo kopību un kultūras sakarus redzēja gluži atšķirīgā veidā. Līvu valodu kursos mācījās arī tie, kuru asinīs lībiskais netika atrasts, taču jūras skaņa valodā kļuva par iedvesmas avotu mākslā, dzejā, literatūrā. Noras Ikstenas “Jaunavas mācība”, pilna ar senajiem lībiešu vārdiem, krājumā “Trīs” nupat iznākusi atkārtoti. Divi atšķirīga vektora spēki, kas tā arī neatrada kopīgu valodu, izčākstot stagnācijā.
