Atvērties ar skaņu vibrācijām. Kad gongs satiekas ar dainām 0
Inga Racāne un Leila Alijeva skandina gongus un citus instrumentus – Tibetas un kristāla traukus, zvaniņus, indiāņu stabules, kokles, kā arī Leilas dzied. Inga un Leila stāsta, kā nonākušas līdz kopīgai skanēšanai. Lai arī šķiet tik atšķirīgas – Leilas balss ir dūmakaina, bet Inga izskatās trausla kā kristāla zvans, abas saka – mums saskan!
Tā tikai šķiet, ka divas stundas – tas ir daudz,” saka Leila. “Tas būs tikai mirklis, lai aizceļotu, un skaņas tikai palīdzēs aizvest. Mūzikā laiks nepastāv!” Arī Inga piebilst – pēc dziednieciskajiem skaņu seansiem, ko viņa dažkārt vada, cilvēki mēdzot jautāt – kāpēc šoreiz spēlējāt tik īstu laiku? “Tad es saku – ziniet, es pat mazliet pārsniedzu laiku un spēlēju nevis stundu, bet ilgāk!”
Sastapt savas bailes
Inga savulaik mācījusies mūzikas novirziena klasē, viņai ir absolūtā dzirde. “Es spēlēju klavieres, kuras man ārkārtīgi nepatika. Tiklīdz varēju, tā tiku no tām vaļā, par ko man šobrīd ir mazliet žēl. Pirms nonācu pie gongiem, praktizēju dažādas meditācijas tehnikas. Tad nonācu kādā gongu meditācijā, kas manī izcēla milzīgas eksistenciālas bailes. Aizdomājos, kāpēc ir tā, ka šī skaņa manī kaut ko tādu spēj izraisīt, – esmu taču drošā vidē, apkārt daudz cilvēku, bet es baidos. Otrreiz gāju uz meditāciju, jau zinot, ka dziļās, dobjās skaņas manī izraisīs šīs izjūtas. Piedzīvoju tās atkal, bet nu jau tām apzināti gāju cauri un pēc tam jutu lielu atvieglojumu.” Kas šādas bailes izraisījis, Inga nav dziļāk pētījusi – vai tiešām ikreiz viss jānosauc vārdā un jāsaliek pa plauktiņiem? Katrā ziņā viņa ļoti iemīlējusi gonga skaņas un sākusi pati apgūt, kā tos spēlēt. Izmācoties pie amerikāņu pasniedzēja Dona Konro, ieguvusi arī apliecinājumu, ka pati var sniegt šīs zināšanas citiem. Viņa prot radīt skaņas arī ar Tibetas traukiem, dziedošajiem kristāla traukiem, zvaniem, kokli un kotamo – koklei līdzīgu stīgu instrumentu, kurā apvienoti Japānas un Indijas muzicēšanas rīki. Tas skan patiešām kosmiski!
Skaņas sakārto
Kā iespējams citiem palīdzēt ar dažādajām skaņām, ko rada instrumenti Ingas arsenālā? “Katrs nāk ar savu vajadzību. Pirms tam to izrunājam, jo bieži vien cilvēks atnāk ar noteiktām gaidām, kas, iespējams, ne vienmēr piepildās.
Vajadzības ir dažādas, visbiežāk – nomierināties, ja dzīve ir stresa pilna un vajadzīgs daudz spēju pielāgoties mainīgajiem apstākļiem. Tad skaņu seanss var palīdzēt restartēties. Citi grib atslēgties. Tad, kad šāda iespēja bijusi, esi mierīgāks, labāk vari pieņemt lēmumus, skaidrāk saskati, kas dzīvē notiek un uz kuru pusi tālāk virzīties. Ja ir iekšējs haoss, pret visiem dzīves procesiem iestājas tāds kā aklums.” Inga pastāsta, ka daudzi apmeklētāji pirms skaņu seansa kā sāpīgo vietu norāda sirds apvidu. “Tās nav fiziskas sāpes, bet kamols – kaut kas sažņaudzies, jo nepāriet kāds aizvainojums vai neaizmirstas pāridarījums. Citreiz saka – tas aizsit elpu. To dzirdu ļoti bieži.”
Nereti pie Ingas ierodas arī ļaudis, kurus nomoka noteiktas veselības problēmas. Viņa piekrīt viedoklim, ka daudzas no tām izraisa stress. Skaņas viļņi, ejot cauri ķermenim, spējot to sakārtot, jo it kā aizķeroties tieši vājajās, slimajās vietās. “Šā iemesla dēļ skaņu seanss var būt nepatīkams. Kad kārtojam istabu, tad taču arī sākumā ir liela nekārtība, gaisā saceļas putekļi, gribas šķaudīt. Bet pamazām ieviešam kārtību, jaunu sistēmu.”
Pati Inga bieži dzird meditatīvās, dobjās skaņas, kas neparasti rezonē ķermenī. Vai tas nozīmē, ka viņai nekad nav uztraukumu? “Protams, ir! Nav tāda cilvēka, kuru nevarētu izvest no pacietības, tikai man, pateicoties skaņām, satraukums ātri nomierinās. Visbiežāk, lai mazinātu stresu, es dziedu – gan mašīnā, gan mājās. Vai nu uzlieku kādu mūziku un dziedu līdzi, vai arī vienkārši izdziedu skaņas, kas no manis laužas laukā. Instrumenti jāizņem, jāuzstāda, jānoskaņo, bet, ja gribas izlādēties uzreiz, ar dziedāšanu to var izdarīt. Galvenokārt dziedu tautasdziesmas, mantras vai tikai skaņas – mmmm, āāāā. Vai šņācu, ja esmu dusmīga,” stāsta Inga.
Dziedāt no dvēseles
Balss ir Leilas Alijevas instruments. Viņai bijis daudz pasniedzēju. “Kādā nodarbībā viens no skolotājiem teica – galvenais ir atrast savu skaņu. Sāku domāt – kas tad ir tā mana skaņa? Šis jautājums mani aizveda pie manām saknēm.” Interesējoties par sava tēva dzimteni, Leila Azerbaidžānā apguvusi tautas dziedāšanu, ko sauc par mugam, – garus, stieptus, austrumnieciski izlocītus skaņu frazējumus ceturtdaļtoņos. “Tas ir ļoti sens muzicēšanas veids, ar to sākās manas balss un sirds atvēršanās. Burvīgums ir tajā, ka to nav iespējams apgūt pēc notīm. Jāklausās, kā meistars nodzied, un tad jāatkārto. Rietumiem raksturīgās vokālās tehnikas tur nemāca. Svarīgi ir just un dziedāt no dvēseles.” Pa mātes līniju kā tuvas un saprotamas Leila pieņēmusi latvju dainas un mūsu tautasdziesmas. “Arī dainas jāizlaiž caur sevi, lai saprastu, kas tajās pateikts.”
“Pēdējos gados sajutu sevī aicinājumu un spēku dalīties ar to, ko esmu ieguvusi, – caur dziedāšanu. Gan individuāli, gan grupās nodarbojos ar balss atvēršanu, savienojot jaunā metodē to, ko pati esmu apguvusi daudzu gadu garumā pie balss meistariem un saviem dvēseles skolotājiem. Tas ir darbs gan ar smalkā, gan fiziskā ķermeņa atbrīvošanu. Ļauju cilvēkam sākt skanēt, jo ļoti daudziem jau bērnībā ieskaidrots, ka dziedāt drīkst tikai profesionāļi, tikai tie, kam ir talants, vai tie, kam ir absolūtā dzirde. Šāda apklusināšana iedarbojas daudz plašāk, ne tikai uz balsi, jo apspiež arī cita veida izpausmes, jo ar aizliegumu dziedāt cilvēkam tiek pateikts – tu nevari,” stāsta Leila. “Es palīdzu šo mezglu šķetināt vaļā, palīdzu atgūt balsi, kas ir spēka avots un rīks, lai paustu savu pārliecību, savu gribu. Ja balss ir dota, tai ir jānāk uz āru! Tas ir veids, kā pateikt pasaulei – es esmu.” Leila stāsta, ka iepazīstinot cilvēkus ar viņu balsi gan gluži anatomiski (kur atrodas balss saites, kur atrodas diafragma u.tml.), gan emocionāli un mentāli.
Lai vieglāk ļauties dzīvei
Abas satikušās aptuveni pirms gada pirtnieku festivālā, kur uzaicinātas pamēģināt paskandināt, paskanēt kopā. “Mani dziedājumi ir improvizācijas, sirds dziedājumi. Dažreiz izmantoju dainas, bet es tās pārveidoju tā, kā man tobrīd vajag,” teic Leila. Kad viņas balss sākusi skanēt kopā ar Ingas instrumentiem, rezultāts abām iepaticies. “Mums saskanēja!” Sajutušas, ka var radīt jaunu vērtību – jaunu skaņu telpu, kurā cilvēks ne tikai ienāk, lai relaksētos, bet arī lai pastrādātu ar sevi.
“Gongu meditācijā cilvēks atguļas un bauda skaņas. Tas it kā ir pasīvi, bet iekšēji var sākties pārmaiņas. Lai tās notiktu, katram pašam jāvēlas kaut ko mainīt, gongu meditācija ir tikai rīks, ar ko šīs pārmaiņas panākt. Citam labāk derēs dziedāšana, vēl kādam: deja, zīmēšana, skriešana, meditācija,” paskaidro Inga. “Ja, klausoties gongu skaņās, rodas nepatīkamas sajūtas, piemēram, sāk sāpēt kāja vai galva, tās var no sevis dabūt ārā, pieliekot klāt savu skaņu. Ar to palīdz Leila.” Samtainās balss īpašniece arī palīdz ar īpašām kustībām un elpošanas vingrinājumiem atbrīvot ķermeni pirms seansa, jo sasprindzinājums traucē skaņu vibrācijām iedarboties. Iedrošina arī skanēt līdzi, kad tiek spēlēti instrumenti. “Tam nevajag obligāti izklausīties skaisti, skaņas var izrūkt, izkliegt. Strādājot kopā ar instrumentiem, izlaižot savas skaņas telpā, cilvēks jūtas labāk, brīvāk.”
Ja cilvēks pastāvīgi ir sasprindzis uzbrukuma vai aizsardzības pozīcijā, dzīve šķiet mokoša un sarežģīta. Šādā stāvoklī arī kaut ko pateikt ir grūti. Skaņa, dziedāšana, mūzika atbrīvo un palīdz ļauties. “Sevis izskanēšana uz āru labi iedarbojas arī fizioloģiski, jo dziedot ir dziļi jāieelpo. Liela daļa ļaužu ieraduši elpot sekli, tikai pa pusei, plaušu apakšējā daļa paliek nekustīga. Dziedāšana palīdz iemācīties elpot pareizi un līdz ar to labāk apgādāt ķermeni ar skābekli, pašsajūta uzlabojas,” skaidro Inga. “Pareizas elpošanas tehnikas palīdz arī nomierināties.” Pat zinātniski pierādīts, ka dziedot organismā vairojas par laimes hormoniem dēvētie endorfīni – ne velti pēc dziesmu svētkiem gan dalībnieki, gan klausītāji ir eiforiskā noskaņojumā.
Vai pirms uzstāšanās Inga un Leila vienojas, ko spēlēs, un vairākkārt samēģina? “Mēs aptuveni sarunājam galvenos punktus, bet muzicējot process nereti uzņem pats savu gaitu. Pat ja esam kaut ko sarunājušas, var notikt pavisam citādi, jo tajā brīdī tā vienkārši vajag,” netveramo koncertu satura tapšanu apraksta Inga. “Šāda muzicēšana notiek ļoti intuitīvi. Es vispirms skaņu izdzirdu it kā iekšēji un tikai tad atskaņoju. Grūti pateikt, kas manī šīs skaņas ieliek. Katrā ziņā vienmēr pēc uzstāšanās kāds pasaka, ka tieši šāda mūzika, tieši šī skaņa bija ļoti vajadzīga, jo palīdzēja atbrīvoties vai kaut ko atvēra.” Arī to, kuri instrumenti tiks izmantoti, iepriekš nevarot pateikt: kādreiz labāk skan vieni, citreiz citi, bet pārējie tikai tāpat vien līdzi izvizināti – nav bijusi to reize.
