Anda Līce: Pārsteidzoši daudz kristiešu dzīvo bailēs, ka nesamaitā viņu ticību 84
Šodien droši vien daudzi, liekot roku uz sirds, var teikt: “Jā, arī es reiz kādu brīdi domās un vārdos izdzīvoju viduslaikus šā vārda sliktākajā nozīmē – ar grāmatu un raganu sārtiem. Paldies Dievam, ka tas ir pagājis!” Es atceros, kā pirms gadiem divdesmit es ar lielām aizdomām raudzījos uz Dalailamas vizīti Latvijā. Izplatījās uzskats, ka visas citas reliģijas ir no velna. Tika apšaubītas latvju dainas, tautiskie raksti un Jāņi. Pār to kaitīgumu ticības brīvību tikko atguvušo sabiedrību centās pārliecināt kristīgie fanātiķi, nesot sev līdzi neiecietību un jaunu elkdievību. Šķita, šodien tas vairs neatkārtosies, izrādījās, atkārtojas gan.
Ticības brīvības apstākļos katrs drīkst veidot savu garīgo dzīvi, tomēr ne viena vien reliģiskā institūcija ar savām svirām, tradīcijām un iedomātām tiesībām vienīgajai skaidrot Svētos Rakstus konsekventi cenšas noturēt mūsu domāšanu tāpatības gultnē un mēģinājumus šo gultni iztaisnot vai padziļināt uzskata par ķecerību. Jau krietnu laiku pirms Latvijas Kristīgajā radio notikušās odiozās diskusijas par mācītāja Jura Rubeņa grāmatu “Viņš un viņa”, kuru diskusijas vadītājs Tālivaldis Tālbergs pat nebija lasījis (!), radio ir izcēlies ar nievājošiem komentāriem arī par tādām lietām kā kristīgā meditācija, folklora, dziesmu svētki. Kad ticību aizstāj fundamentālais narcisms, spriedumu par jebkuru citādību, tāpat kā padomju laikos, pasludina “troikas”. Kaut gan reformācija, kuras piecsimtgadi svinam, mūsdienās turpinās un ir pieejami daudzi ticības atjaunotnes avoti, pārsteidzoši daudz kristiešu dzīvo garīgā sastingumā un bailēs, ka tikai kaut kas nesamaitā viņu ticību.
Kristus evaņģēlijs, šis pulsējošā dzīvā ūdens avots, ir bijis gan pieejams tikai nedaudziem, gan bērts ciet un apkarināts ar dažādiem lietošanas noteikumiem. To, ko savā laikā veica Mārtiņš Luters, šodien turpina nākamās garīgo skolotāju paaudzes. Viens no spilgtākajiem ir franciskāņu mūks Ričards Rors. Reformācija ir aicinājums augt un mainīties visu dzīvi. Tas, saprotams, lielā daļā kristiešu izraisa niknu pretī stāvēšanu, jo apdraud ne tikai viņu garīgo komfortu. Te ir vietā pārdomāt R. Rora teikto: “Kristietības ekumeniskais raksturs un nākotne iezīmējas aizvien skaidrāk. Patiesībā ekumenisms ir globalizācijas izpausme reliģijā. Mēs vairs nespējam viens no otra izvairīties, un, ja mēģinām to darīt, tas tikai kaitē mums pašiem un labajai vēstij.” Stāvot Kristus atvērtajās durvīs, mums katram nākas izšķirties – droši pa šīm durvīm staigāt vai nikni pūlēties tās aizvērt ciet?”
