Atvērta grāmata. Jūlija Dibovska recenzē Māra Bērziņa romānu “Nākotnes kalējs” 11
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Rets gadījums latviešu literatūrā – daiļliteratūra par cilvēku, kura neviennozīmība drīzāk skatāma ar mīnusa zīmi, jo Viļa Lāča (1904–1966) politiskā loma padomju represiju izpildē ir zināma un grūti piedodama.
Taču viņa romāni ir iecienīti un joprojām tiek šķirstīti, tos spilgtā atmiņā tur vecāka gadagājuma lasītāji Latvijas provincē, kaut arī Viļa Lāča Kopotie raksti no plauktiem pārsvarā izmesti.
Kādam Lāča pazīstamākie darbi ir saucami par piedzīvojumu romāniem, citiem tās ir lubenes; kāds ņem vērā, kā Vilis Lācis pārrakstīja savus ulmaņlaikos radītos darbus padomju laikā, “lai tie vairāk atbilstu patiesībai”, cits zinās, ka savu romānu pārrakstīšana un pārgrozīšana izskatās jocīgi (kā var tik viegli pārrakstīt gatavu darbu, ja tas vispār ir labi būvēts?).
Rakstnieks Māris Bērziņš ir mēģinājis saprast Vili Lāci, un sanācis diezgan interesants stāsts par negatīvu varoni, kurš tā arī neizraisa lasītājā pamatīgākas simpātijas.
Par romāna “Nākotnes kalējs” interesantumu noteikti jāpateicas Mārim Bērziņam, ne Vilim Lācim, jo uzbūvē izmantoti dažādi gan naivi, gan dabiski plūstoši triki, kas dažādo lasītāja gaidas un balvas. Te ir gan Viļa Lāča dienasgrāmatas (kā bāze Bērziņa spējai uzburt dokumentālo faktu plašāk un tēlaināk iedomāties, kas notika Lāča galvā aiz pasausa dienasgrāmatas ieraksta).
Te ir sižetā inkorporētas un citētas vēstules (klišejiskāk, tomēr brīžiem vērtīgi). Atsevišķas pārdomas raisa Lāča dzīves laikā drukātās periodikas apskats (dažreiz nevar saprast, kāpēc tie kolhozu ziņojumi vajadzīgi, bet citādi uzskatāmi kontekstam).
Vismaz divi fonti, boldi, kursīvi un īsas nodaļas, tomēr Lācis, šādi preparēts, neizskatās pēc neizkustināma blāķa, drīzāk – (piemērosimies Lāča jūras slimībai) pēc liedagā izbērtām pamatīgām atlūzām, akmentiņiem un gliemežnīcām, gadās arī pa kādam dzintariņam.
Vilis Lācis šajā romānā ir it kā izplēsts no baumu un dokumentu jūkļa, izceļot svarīgāko no šīs informācijas, nedaudz spekulējot ar grūtāk pierādāmo, bet lubeniski interesanto.
Bērziņš Lāci galvenokārt liek “uz lāpstiņām” vai vēdera kā ietekmīgo padomju funkcionāru-slimnieku viņa pēdējā dzīves posmā – 50.–60. gados, lieliski apzinoties un pat varbūt nedaudz jūtot līdzi Vilim Lācim kā rakstniekam un cilvēkam, kurš saviem spēkiem vai, likteņa vadīts, iedzīvojies arī dažās garīga un fiziska rakstura sāpēs.
Ik pa laikam – kā tādu steiku – Bērziņš varoni pagriež pa druskai uz katra sāna, apraksta mazāk zināmo Lāča tapšanu – vēlās pusaudzības piedzīvojumus Sibīrijas latviešu nometnēs 20. gs. 20. gados, atgriešanos Latvijā lopu vagonos, ko vēlāk Lācis novēlēs arī saviem tautiešiem.
Kad Lācis beidzot gatavs, lasītāja priekšā atrodas maksimāli tiešs stāsts Bērziņa, nevis Lāča prozas episkajā balsī un ļoti literārā valodā, nedaudz par plašu vietās, kur neizkausētie pārdomu tauki aizēno notikumus, tomēr mēreni un prātīgi cepts, kaut arī varbūt kāds bija gribējis vairāk asiņu.
“Nākotnes kalējā” redzams, ka Viļa Lāča dzīvesstāstā ir viegli izcelt vai iedomāties likteņa mājienus, traģikomiskas sakritības un nākotnes pareģojumus.
Bērziņš netieši liek lasītājam aizdomāties, kas būtu, ja Lācis tomēr pusaugu gados neatgrieztos Latvijā, bet taisītu čekista karjeru Krievijā; cik liela iespēja, ka Lācis ieklausītos tēvā un mazāk ienīstu turīgos zemniekus un uzņēmējus; kas notiktu, ja Lācis apprecētu citu sievieti, ja paliktu ar pirmo sievu, ja neietu bojā viņa dēls Ojārs, ja būtu redzējis sevi nākotnē – pārtikušu Rīgas padomju buržuju ar kalpiem; ja viņš nepiekristu ieņemt vadošos amatus, bet vairāk pievērstos rakstniecībai un varbūt nodzīvotu Andreja Upīša garuma dzīvi…
Tas rada arī Bērziņa romāna simboliski spēcīgo pēcgaršu un liek apzināties, ka Lāča dzīvesstāsts patiešām nedaudz līdzinās lubenei, kur ir mīla, kaisle, sapņi, piedzīvojumi un nemitīga ceļošana, ilgas pēc jūras un dzimtenes, patriotisms; uzdzīve un nabadzība, kas karuselī griež smuko varoni kājām gaisā, jo viņa liktenis ir neticami veiksmīgs un neveiksmīgs vienlaikus, turklāt pagriezieni un nogriežņi iezīmēti skaidri un dziļi.
Galvenais varonis šajā savas dzīves lubenē ir pelnrušķītes tipa zēns, kurš ir gudrāks par apkārtējiem, talantīgs un naivs, vīrišķīgs un varonīgs, tomēr ar savu gribu spēj apiet kārdinājumu, kādi viņa ceļā gadās daudz.
Sieviešu mīlulis un sieviešu cienītājs līdz pat nāves gultai un līdz pat amorālām iedomām, kas liek vēl skeptiskāk skatīties uz viņa sirdsapziņas tīrību. Un visbeidzot Lāča ne pārāk varonīgā nāve slimību buķetes pavadījumā, it kā tiešām kāds viņu visu dzīvi lādētu.
Iespējams, Māra Bērziņa romāna stiprā puse ir ne tikai Viļa Lāča cilvēciskajā atvēršanā, bet arī viņa primitīvo radošo un liekulīgo politisko uzskatu delikāta preparācija.
Precīzu recepšu maz, strādā arī noklusējumi un varoņa iespējamais pašapmāns, brīžiem ir sasniegta virtuozitāte – piemēram, kad Lācis skaidro sev, kāpēc tad viņu kāds ienīst.
Bērziņa skaidrojumam var sākt arī ticēt, lai gan, godīgi sakot, nemitīgi iezogas domas, ka tur bija ļoti īpaša tipa absurdais cinisms, kādu grūti aprakstīt reālistiskā, episki tradicionālā psiholoģiskā romānā.
