“Atvērt telpu domai.” Intervija ar latviešu mākslinieci Barbaru Gaili 0
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Diemžēl no rītdienas jau atkal publiski nepieejama, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 4. stāva izstāžu zālēs un Kupola zālē eksponēta Francijā dzīvojošās latviešu mākslinieces BARBARAS GAILES personālizstāde “Krāsas”.
Atmest lieko un nonākt pie būtiskā – tas ir virzītājspēks, kas arvien mudina mākslinieci meklēt tālāk. Kā teic pati gleznotāja, viņas darbi ir kā partitūra instrumentam, kam apzināti atstāta tikai viena stīga, vizuālajā pasaulē – tā ir krāsa un audekla formāts; tie, līdzīgi kā mākslinieces iedvesmotāja Marka Rotko darbos, ietver paradoksu – jo mazāk izteiksmes līdzekļu, jo plašāka domas vai sajūtas iespēja.
Barbaras Gailes glezniecības rokraksts Latvijā ir labi pazīstams – abstrakta satura gleznas, kurās galveno partiju spēlē nevis figūra vai zīmējums, bet noskaņa, faktūra, ritmi un smalki niansēti žesti.
Suģestējoša pasaule, kas ievelk neatgriezeniski. Jaunās izstādes pamatā ir pētījums par gandrīz monohromas jeb vienkrāsas glezniecības mijiedarbību ar rakstītu vārdu – Barbaras Gailes gleznās ienāk īsi, saprotami vārdi. Vai zils ir tas pats, kas “bleu”, “blau”, “синий” vai “Azul”?
– Vispirms vēlos pajautāt – vai ir nejaušība, ka “Krāsu” darbu tapšanas laiks lielā mērā sakrīt ar pandēmijas divu gadu periodu?
B. Gaile: – Patiesībā ideja bija jau stipri sen. Covid dēļ izstāde tika atbīdīta, sākotnēji bija paredzēts cits laiks, un līdz ar to man bija laiks sagatavoties vēl vairāk un turpināt strādāt.
No vienas puses, tas bija grūti, jo likās, ka meloju sev un apkārtējiem, ka būs izstāde, jo datumi visu laiku attālinājās.
No otras puses, šis laiks palīdzēja izsijāt, kas ir būtiski, no kā var atteikties. Vēl viens aspekts – man tā bija liela veiksme, ka šajā laikā bija paredzēta šī lielā izstāde un varēju tai gatavoties. Ir vajadzīgi uzdevumi, kuri mobilizē un kuru dēļ ir vērts vispār mosties no rīta un celties.
– Barbara, jūs dzīvojat Parīzē jau vairāk nekā divdesmit gadu. Cik daudz jūsu mākslinieces darbnīcā un ikdienā ienāk šā brīža ārkārtējais fons?
– Nu jau man Parīzē būs visi 25 gadi! Laiks paiet ļoti ātri, un tu vispār nepamani, kur tas palicis, – dēlam ir jau 22 gadi. Radoši mani šī situācija nekādā veidā slikti neiespaido.
Man patīk darbnīcā iegrimt domu procesā, meklējumos, eksperimentos, darīt to ilgstoši, atkal un atkal atgriezties pie darba. Bet, protams, šeit notiekošais mani ietekmē. Liela frustrācija bija pagājušajā rudenī, kad aizvēra visus lielos muzejus un izstādes.
Vēl ilgi metro stacijās vēroju lielās izstāžu afišas kā rēgainas liecības. Tas bija brīdis, kad varēja ļoti novērtēt, cik šie impulsi ir būtiski. It kā likās, ka daudz kas notiek internetā, arī mājās tev it kā ir visas vajadzīgās grāmatas, bet klātbūtnes efekts ir ne ar ko nesalīdzināms.
Francijā daudzi muzeji ir izmantojuši šo laiku, lai veiktu remontdarbus un uzlabotu, restaurētu kolekcijas. Šobrīd ir jūtama jauna elpa, lai visu atsāktu. Ir jūtama dzīvība. Tikko beidzās Parīzes Modes nedēļa, pilsētā jūt jaunas vēsmas, mana daudz ekstravagantu cilvēku. Tas viss rada tādu ļoti patīkamu kustību.
Protams, šobrīd, lai ieietu Pompidū centrā, ir jāuzrāda QR kods – bez tā nevaru padzert arī kafiju āra terasē, bet esmu priecīga, ka man ir šis kods – ar to šobrīd ir iespēja apmeklēt daudzas izstādes, muzeji ir vaļā.
Es ļoti ticu zinātniskajai domai – zinātne virzās uz priekšu tādā tempā, ka man liekas absurdi to noliegt. Ja mums šobrīd ir pote, šis līdzeklis, man liekas neizprotami, ka daļa cilvēku tās vietā paļaujas, piemēram, uz karmu vai čakrām?
Esot Latvijā, kopā ar dēlu iegājām grāmatnīcā – biju pārsteigta, ka ir ļoti daudz izdevumu, veltītu indiešu ticībai, ezoterikai, horoskopiem vai, labākajā gadījumā, ir populārzinātniski darbi.
Tikmēr Ļeņina pieminekļa vietā uzlikta Milda jogas pozā. Tas liekas simptomātiski.
– Jūsu darbi gana regulāri ir apskatāmi izstādēs Latvijā – šobrīd Nacionālajā Mākslas muzejā, iepriekš arī Rotko muzejā, citviet. Ko jums nozīmē šī saikne?
– Saikne ir ļoti būtiska. Ar katru šo vietu tā ir cita. Rotko centrs – tā ir Daugavpils, tas ir Latvijas nostūris Krievijas tuvumā un arī vieta, kur dzimis Rotko, kur apskatāmi vairāki viņa darbi. Izstādīties zem viena jumta ar meistaru, kas neapšaubāmi mani ir ļoti ietekmējis un bijis man nozīmīgs atsevišķos periodos, – tas ir uzdevums man pašai.
Savukārt Nacionālā mākslas muzeja ēka un kolekcija man no bērnības ir bijusi kaut kas ļoti stabils, kaut kas, par ko esmu lepna. Zāles, kurās ir Jēkaba Kazaka darbi – īstas pērles! Kad akadēmijas laikā gājām tur gleznot kopijas, šķita, tas ir kaut kas liels, skaists un varens.
Šai izstādei simpātisks likās augšas telpas bēniņu kupola gaisa elements – starp baltajām sijām katrs var izvēlēties savu maršrutu, bet gleznas ir kā krāsu akcenti. Protams, es gribētu arī šeit, Francijā, kaut ko tikpat lielu un vērienīgu, bet šajās institūcijās tas ir sarežģīti.
– Krāsa jums ir gan līdzeklis, gan mērķis. Sarkans, zils, balts, zaļš – katrai no tām veltīti vairāki darbi, kopā veidojot krāsu darbu ciklu. Krāsu un to nianšu nozīme, kas veidojas starp gleznoto un uztverto, turpināt no izstādes uz izstādi. Uzdrošinos jautāt – ja būtu jāizskaidro šī fascinācija ar krāsu, nevis, piemēram, figūru…
– Šis jautājums aptver visu manu dzīvi (smejas). Tas ir ļoti personiski. Viens no elementiem liek atgriezties bērnībā, kur mūsu dzīvoklī, Torņakalnā, bija divas koši sarkanā krāsā krāsotas istabas. Ļoti šarmanta mammas ideja.
Viss padomju periods pagāja ar sarkano – propagandas sarkanais, karoga sarkanais ar sirpjiem un āmuriem, bet mūsu mājās – tāds Pompeju sarkanais. Tas fascinējoši sarkanais, šķiet, manī radīja tādu stabilitātes, krāsas un nianses klātbūtni, kas mani noteikti veidoja. Krāsu izjūta ir ļoti dažāda – ir cilvēki, kas vispār neredz krāsu.
Ja vienam liekas, ka divas krāsas kolosāli der kopā, citam no tām ir gandrīz alerģija. Mācību procesā Mākslas akadēmijā ļoti daudz iznāca strādāt ar figūrām, un tas zināmā mērā likās interesanti, bet vēl interesantāk šķita to visu pamazām atmest, lai paliek pēc iespējas mazāk izteiksmes līdzekļu – manos darbos tie ir apzināti reducēti.
Līdzīgi kā vijolnieks, kurš var spēlēt tikai uz vienas stīgas. Man liekas, atmetot visus figurālos vai vispār zīmētos tēlus, paliek tikai krāsa un formāts, un tie kļūst par ļoti konkrētiem un spēcīgiem izteiksmes līdzekļiem.
– Kā jūsu darbos ienācis vārds? Uzgleznots vārds it kā vēlreiz nosauc krāsu un tā atver papildu darba nozīmes angļu, franču, vācu un arī citu valodu telpās.
– Jau gadiem parakstu savus darbus, ieskrāpējot savu vārdu. Tas ir tā klasiski – tu sajauc krāsu un labajā stūrī ieraksti savu parakstu. Tā dara lielākā daļa lielo meistaru, bet mani tas absolūti nesaistīja.
Bet tā – ieskrāpēt savu vārdu apakšējā malā –, tas man liekas tīri pieņemami. Jau manā akadēmijas diplomdarbā bija iegleznots vārds “glorija”, lazējot vairākām kārtām. Reizē mani vienmēr ir fascinējuši tagi, grafiti uzraksti pilsētas vidē, vai, piemēram, lielas afišas, kurās ir kāds vārds.
Reizēm tas var būt bezgala poētiski, citreiz – bezgala plakani un frontāli. Tikko vārdu uzraksta, tur ir vēl kaut kas starp to, kas tur rakstīts, starp to, ko mēs izlasām, un to, ko domājam. Tur rodas cita telpa. Es meklēju vārdus, kurus būtu interesanti rakstīt gleznās. Sāku ar “no”, “yes” un “basta”.
Pamazām nonācu līdz krāsu vārdiem. Atspēriens bija Artura Rembo dzejolis, kurā viņš katram patskanim piemeklē krāsu un tā uzbur fascinējošu ainu. Šīs idejas saslēdzās kopā – rakstītais vārds, izlasītais vārds un gleznieciskā telpa, un arī virsma, formāts – tas viss kopā darbojas un spēlē.
Piemēram, bordo mēs saprotam kā krāsu, bet francūzim tas ir apgabals Francijā, tātad ģeogrāfisks aspekts, bet frančiem tas var būt arī sarkanvīns. Ar katru valodu rodas savs uztveres lauks – katrai valodai, katrai gleznai.
Tas arī dod kaut kādu telpu katram skatītājam sameklēt viņu interpretāciju lauku, kas viņam būtu personiski. Man liekas, tas ir ļoti būtiski, lai darbi būtu pietiekami atvērti, lai katrs var meklēt to, kas viņam ir būtisks.
– Kā liecina nesenie notikumi publiskajā telpā, mākslas darbs var izrādīties tik būtisks, ka to ir vēlme sabojāt. Brektes murāli apkrāso, kamēr Parīzē Triumfa arkas ietīšana piesaista sajūsminātu pasaules uzmanību.
– Tad ir jautājums, vai šim cilvēkam tas darbs ļoti traucēja, vai viņu tas ļoti fascinēja, bet varbūt radīja diskomforta sajūtu, varbūt viņam likās – es arī kaut ko varētu. Te var attīstīt ļoti daudz līniju, kāpēc tas tā notiek.
Var uzskatīt, ka Brektem ir izdevies. Par Triumfa arku – tas bija grandiozi! 35 gadus cerēts projekts – biju ļoti gaidījusi, ka tas notiks.
Diemžēl idejas autors Kristo (1935–2020) nomira, neredzot iznākumu, – bet mākslas darbs dzīvo pēc tā radītāja. Tas ir brīnums, ka pilsētā, urbānā vidē, kas ir jau ļoti izdomāta un izplānota, var iejaukties tādā veidā, lai tas tomēr radītu citas domas iespēju. Tā ir liela virtuozitāte.
– Citas domas iespēja – cik tā jums ir svarīga skatītāja pozīcijās.
– Protams, mākslinieks vienmēr cer, ka ar to, ko viņš ir izperinājis, radīs kaut kādas kustības gaisā, domās vai sajūtās. Uz to ir jācer, to jāmēģina izprovocēt.
Cits jautājums, ka tas var kļūt nekontrolējami, – mana ideja ir viena, bet skatītājs redz ko citu. Reizēm man saka – manos darbos nekā nav! Tad man nāk prātā – bet, ja šis cilvēks skatās uz jūras vai ezera virsmu, ko viņš tur grib skatīt?
Tas man liekas līdzīgi – glezna ir kā virsma, kas konfrontē katru pašu ar sevi. Es no savas puses varu dot kaut kādu impulsu. Ja manā darbā skatītāju kaut kādā mērā satracina vai satrauc, tad ir jautājums, kas tieši? Tas jau ir mākslinieka uzdevums, lai mākslas darbs izraisītu reakciju.
– Kas šobrīd ir jūsu radošajā fokusā?
– Beidzamie darbi jau vairāk bija par niansi – par krāsu un bezkrāsu. Turpināšu strādāt pie šīs idejas. Nianse kā šaubas, kā meklējumi un kā spēks. Tas varētu būt nākamais lielākais projekts. Tagad tikai jāķeras klāt.
