Atvērt operas durvis 0
Lai mūsdienās nokļūtu kādas jomas virsotnē, ar talantu ir par maz. Taču arī ar gribasspēku un apņēmību strādāt ir par maz. Ir nepieciešama harisma, pacietība un ticība. Vienam no 20. gadsimta visslavenākajiem operdziedātājiem Lučāno Pavaroti bija “pilns komplekts”, bet 12 gadus pēc nāves viņš kļuvis par jau divkārt oskarotā režisora Rona Hovarda jaunākās dokumentālās filmas “Pavaroti” galveno varoni.
Mantotā balss
Dzīve Itālijā pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu vidū nebija nekāda medusmaize, un arī Lučāno Pavaroti ģimene nepeldējās ķīseļa upē. Adele strādāja cigāru fabrikā, Fernando – beķerejā, bet brīvajā laikā dziedāja korī, ar savu balsi apburdams ne vienu vien. Kad piedzima Lučāno, bija 1935. gads, ģimene sarūmējās divistabu dzīvoklītī, taču Otrais pasaules karš lika aut kājas un meklēt patvērumu daudz mierīgākā ainavā par Modēnas ielām. Mazais Lučāno bija mīlulis un jau no agras bērnības iemācījās izdzīvot matriarhāta džungļos, sapņoja savu dzīvi saistīt ar fermera, tad futbolista karjeru, bet tad nolēma iet pa to pašu ceļu, ko gāja viņa tēvs, un sāka izkopt savu balsi.
Pasaulslavenu itāliešu operdziedātāju jau bija gana – gan Enriko Karūzo, gan Mario Lanca, kurš tobrīd iekaroja Holivudas virsotnes –, taču tas neatturēja jauno censoni stundām ilgi mājās pie spoguļa atkārtot sava elka dziedāto un kustības. Kad Pavaroti bija deviņus gadus vecs, viņš sāka dziedāt baznīcas korī, un ar pacietību, mērķtiecību un milzu darbu viņš kļuva par piecdesmito gadu uzlecošo zvaigzni, kurš pirmos panākumus plūca kādā konkursā Velsā kā viens no koristiem, lai vēlāk, atskatoties uz šiem uzvaras lauriem, atzītu, ka tas bija visnopietnākais grūdiens viņa kā solista karjeras uzsākšanā.
1961. gadā Pavaroti pirmoreiz apprecējās – laulībā ar Aduju Veroni piedzima trīs meitas, un pamazām, bet pārliecinoši iemirdzējās viņa zvaigzne operas pasaulē.
Mūzika labdarībai
Lai atklātu Lučāno Pavaroti stāstu, Rons Hovards izmanto gan intervijas, kurās pats dziedātājs gremdējas pagātnē, kā arī sarunas ar viņa tuviniekiem un kolēģiem. Dažādas situācijas izgaismo arī spilgti citāti un, protams, mūzika.
Operas, kurās Pavaroti piedalās, atstāj neizdzēšamu iespaidu uz dziedātāja mājas dzīvi, un kaislību netrūkst arī privātajā dzīvē – un ne tikai ar mīlas lietām saistītu. Draudzība un attiecības, kā arī kulinārija – Pavaroti interešu loks ir ļoti itālisks, kaut arī tiek īstenots visā plašajā pasaulē, taču ne tāpēc viņš savu vārdu ierakstījis vēsturē.
Trīs tenoru – Lučāno Pavaroti, Plasido Domingo un Hosē Karerasa – balsīm piemita trīskārtēja iedarbība, un, kad viņi nostājās futbola līdzjutēju pusē, strauji pieauga arī trijotnes popularitāte. Pasaules kausam sekoja uzstāšanās olimpiskajās spēlēs, koncerts Londonā Haidparkā, Centrālparkā un Parīzē Eifeļtorņa pakājē, un opera uz palikšanu bija ielauzusies popkultūrā.
1998. gadā Lučāno Pavaroti saņēma “Grammy” Leģendas balvu, un tā ir tikai viena no daudzajām balvām, kas viņam pasniegta. Viņš ir sasniedzis divus Ginesa rekordus, taču vislielākās klausītāju masas sasniedza, pateicoties koncertiem, kas ar nosaukumu “Pavaroti un draugi” norisinājās no 1992. līdz 2003. gadam viņa dzimtajā Modēnā.
Labdarības nolūkos rīkotajos koncertos piedalījās teju viss mūzikas zieds, un katrs no tiem baudāms arī kā atsevišķs albums, visus ienākumus ziedojot cilvēkiem, kuru dzīves izpostījis karš Bosnijā, Libērijā, Gvatemalā, Kambodžā, Tibetā, Afganistānā, Angolā, Irākā un citur. Stings, Bobs Geldofs, Braiens Mejs, Maiks Oldfīlds, Braiens Adamss, Andrea Bočelli, Bono un “U2”, Doloresa O`Riordana, Maikls Boltons, Braiens Īno, Eltons Džons, Ēriks Kleptons, Laiza Minelli, Stīvijs Vonders, Selīna Dione, Džons Bon Džovi, “Spice Girls”, Marija Keraija, B. B. Kings, Džo Kokers, Rikijs Mārtins, “Boyzone”, Džordžs Maikls, “Eurythmics”, Enrike Iglesiass, Toms Džons, Džeimss Brauns, Lū Rīds, “Deep Purple” un tik daudzi citi. Kādu no pasākumiem atklāja pats dalailama, tajos piedalījies arī Maikls Duglass un Ketrīna Zeta-Džonsa, un Pavaroti labdarības aktivitāšu atbalstītāju vidū bija arī princese Diāna.
Aiz kadra
Ieguvis plašu fanu loku kā TV un kino aktieris, Rons Hovards jau vairāk nekā 40 gadus veido filmas kā režisors, un to dažādā tematika ļāvusi pārliecināt teju ikvienu skatītāju. Pēc patiesiem notikumiem veidotā drāmas “Apollo 13” (1995) un “Brīnišķīgais prāts” (2001), ekranizētais Dena Brauna trilleris “Da Vinči kods” (2006) un politiskais trilleris “Frosts pret Niksonu” (2008), kā arī “Zvaigžņu karu” franšīzes sērija “Hans Solo: Zvaigžņu karu stāsts” (2018).
Viņa panākumus kustīgo bilžu pasaulē apliecina gan divi “Oskari” (kā labākais režisors un producents filmai “Brīnišķais prāts”) un divas nominācijas Amerikas Kinoakadēmijas balvai, gan divas zvaigznes Holivudas Slavas alejā (par darbu kino un TV). Viņa darbošanās dokumentālā kino lauciņā arī nav palikusi nepamanīta, un Rons Hovards ir gana gudrs, lai paliktu savu varoņu ēnā.
Arī Pavaroti ēnā, lai, pēc tam saņemot arī pārmetumus par nostalģiju un tādu kā labāko hitu izlases vizualizāciju, tomēr savu filmu veidotu kā muzikālu pieminekli vīram, kura ieguldījums 20. gadsimta mūzikas vēsturē ir neizmērojams un kuram bija lemts kļūt ne tikai par pasaules opernamu superzvaigzni.
