Lai būtu kaifīgi, jāiegulda milzīgs darbs. Saruna ar aktrisi Lauru Siliņu 0
Ar Lauru Siliņu ir interesanti: gadu dēļ par “jauno aktrisi” uzrunāt īsti mēle nelokās – lielākoties jaunie pēc aktierkursa teātrī nonāk krietni agrāk. Lauras ceļš uz teātri sanācis līkumains. Latvijas Kultūras akadēmijā Indras Rogas un Mihaila Gruzdova kursā iestājusies gadu pēc skolas – vispirms izvēlēta cita izglītība, tomēr skatuves vilinājums izrādījies pārāk spēcīgs.
Jau studiju laikā topošā aktrise apprecējusies ar kursabiedru Uldi Siliņu, neilgi pēc studiju beigām piedzimusi pirmā meitiņa, gadu vēlāk – otrā. Ģimene saprotami izvirzījusies priekšplānā un šķitis, ka sapnis par skatuvi izplēnēs pēc dažām lomām studiju laika izrādēs un pāris – Valmieras Drāmas teātrī.
Tomēr vispirms piezvanīja Indra Roga un uzaicināja uz lomu izrādē “Klūgu mūks”. Acīmredzot debija uz Nacionālā teātra skatuves bija gana spilgta, lai Elmārs Seņkovs piedāvātu ievērojami lielāku lomu.
Savu pirmo sezonu štatā Latvijas Nacionālajā teātrī aktrise Laura Siliņa sāka ar vērienu – tā bija teātra simtās sezonas atklāšanas izrāde – Raiņa “Pūt, vējiņi!” Baibas loma.
“Es sev teicu – ja šo izdzīvošu, tad visu varu,” atceras aktrise. Un tagad – Alise pie Ingas Tropas. Un atkal sev jāsaka tas pats!
– Kaut gan nāk klāt lomas, jūs vēl krietnu laiku būsiet “Pūt, vējiņi!” Baiba. Kā šī loma nāca?
L. Siliņa: – Tas bija unikāls notikums manā dzīvē. Pirmā sezona teātrī, simtā sezona teātrim, atklāšanas izrāde, “Pūt, vējiņi!” un Baiba. Sev teicu – ja šo izdzīvošu, tad visu varu. Nenoģību, izrāde notika, bet mēģinājumi un pirmās izrādes pagāja diezgan lielā miglā. Slodze bija milzīga, arī atbildība, ieguldītie resursi, un tas viss gāzās pār jaunas aktrises galvu.
Pa īstam, emocionāli un ar izpratni Baibai pietuvojos kādā 45. izrādē. Nē, četrdesmitajā. Bija tāds brīdis, kuru pati ļoti skaidri sajutu, un tad arī sāka nākt klāt kolēģi, kuri teica – kaut kas ir noticis, tu skani citādi, izskaties citādi.
Esmu ļoti laimīga un pateicīga, ka tas noticis, jo līdz tam katru izrādi pacietīgi spēlēju ar tukšuma izjūtu, ar neizpratni, kā to spēlēt, ar profesijas instrumentu trūkumu.
Ja runā par šo lomu, tad caur to apmēram katrā desmitajā izrādē man rodas kāds jauns instruments, ko varu izmantot.
Tagad arī kolēģi nāk ar ieteikumiem – interesanti, sākumā viņi tos neizteica. Ļoti mīļa kolēģe pienāca: “Tagad varu tev to pateikt.” Jautāju – kāpēc nāc tikai tagad?! “Jo agrāk tu nebiji gatava to dzirdēt…”
Man ir tik brīnišķīgi kolēģi, apbrīnoju viņus par redzīgumu. Viņi nāk uz mēģinājumiem, izrādēm, pamana, ka tās skan un izskatās citādi, mēs turam rūpi viens par otru, un mums ir svarīgi, lai izrāde būtu izdevusies.
– Baibas tēls nes milzīgu emocionālo un identitātes slodzi…
– Šo lomu uzskatu par neizsmeļamu un līdz galam nekad neizspēlējamu. Tā ir tik fundamentāla, filozofiska, simboliska. Varu likt roku uz sirds – es to esmu darījusi pēc labākās sirdsapziņas. Un arī pirmizrādē darīju visu, cik tajā brīdī varēju, ar tā brīža izpratni, un nešaustu sevi, ja arī bija momenti, ko vēl nesapratu.
Raiņa ētiskais un filozofiskais koncepts ir tik milzīgs, ka ir dabiski, ja pusotra mēneša laikā neaptveru visu kopumu.
Ja es jau mēģinājumos un pirmizrādē visu būtu sapratusi, tad gan man liktos, ka kaut kas nav pareizi. Tas izvērties ļoti vērtīgā procesā, jo ar pirmizrādi nekas nebeidzas. Es turpināju meklēt, un tāpat arī Jēkabs, un pēc izrādes, kad kaut kas izdevies, ejam viens otram klāt un sakām – tā bija forša vieta, varbūt varam darīt tā. Vēl aizvien šī izrāde nav gatava, Raiņa kanāli nav izsmeļami. Esmu pateicīga par katru izrādi, ko varu spēlēt.
– Tagad Alise, pavisam atšķirīga loma. Cik viegli vai smagi tā nāca?
– Sākumā ļoti priecājos spēlēt bērnu izrādē. Es gan vēl joprojām spēlēju “Vafeļu sirdis” (pēc Marijas Parras tāda paša nosaukuma veidota izrāde galerijā “Istaba”. – L.K.-Š.), bet tur ir cits mērogs, esmu metra attālumā no bērniem, dienas apgaismojumā. Te – lielā skatuve, kas pieprasa citu eksistenci.
Kad sākās mēģinājumi – pārsteidzoši, bet, šai izrādei gatavojoties,
visgrūtāk bija atcerēties sevi kā bērnu, tās sajūtas bija tālu, tālu noliktas un aizslēgtas.
Bija skaidri izteikts nogrieznis, kur ir bērnība un kur – pieaugušais. Es to sev esmu formulējusi tādējādi, ka līdz ar bērnu piedzimšanu neapzināti biju nolikusi bērnību nost un tās durvis aizslēgusi. Tās ļoti lēni vērās vaļā, bet viss jau tur bija, tikai labi noslēpts.
– Kas ir tas, kā jums šķiet, kas atšķir bērnu no pieaugušā?
– Bezbēdība, pozitīvisms, klātesamība. Bērns nepārtraukti ir – te un tagad. Viņš, izejot pa durvīm, priecājas par peļķi vai putniem kokos, nevis satraucas par neietekmējamo nākotni un neizmaināmo pagātni.
Bērni ir ārkārtīgi radoši, pasauli redz tieši, lietas un notikumus uztverot savā unikālajā un neatkārtojamā veidā.
Ja bērns ir paēdis, attiecīgi laika apstākļiem saģērbts – tad viņš ir laimīgs un absolūti pats spēj sevi nodarbināt – bez TV un telefona ekrāniem. Izpaliek vēl simtiem lietu, kuras vajag pieaugušajam, lai ar to esamību pierādītu savu statusu vai apkalpotu atkarības. Bērns jebkurai situācijai iet pretī ar atvērtu skatu un bezbailību, kamēr apkārtējie viņam neiemāca: tas ir bīstami, tur neej, tur sasitīsies.
– Esat jauni vecāki, šķistu – bērnības durvīm vēl būtu jābūt vismaz spraudziņā pavērtām…
– Jauni vecāki, tas ir diskutabls jautājums. Vecākā meita piedzima, kad man bija 24 gadi. Jauna mamma es esmu šobrīd, 21. gadsimtā, bet pirms pārdesmit gadiem tas bija ierasts vecums, kad laist pasaulē bērnus.
Taču, jā, mēs bijām nosacīti jauni vecāki, un nevienam no mūsu draugiem apkārt bērnu nebija. Pēc gada piedzima otrā meitiņa, un mums likās, ka jākļūst ļoti nopietniem. Mazliet pietrūka komunikācijas ar citiem, mūsu vecuma vecākiem, kas ļautu noticēt – viss ir kārtībā, mēs tiekam galā. Bijām divatā ar maziem bērniem, bieži biju viena, jo vīrs ļoti daudz strādāja.
Pēkšņi bija ļoti daudz pienākumu, liela atbildība, divi cilvēki, kas pilnīgi atkarīgi no manis.
Visa bērnišķība bija kā ar nazi nogriezta. Un tagad ir tas brīdis, kad vajadzētu visu atcerēties. Jo sākumā man šķita – nē! Man tā nekad nav bijis, es to nekad neesmu izjutusi. Lēnām un mērķtiecīgi strādājot pie lomas, izrādās – viss ir bijis. Es to formulēju kā apzināto amnēziju – tu pati sev to failu izslēdz.
– Alise jau gan ir ļoti nopietna un pareiza meitene…
– Alise ir nopietna un pareiza, jo situācija spiež tādai būt, bet iekšā viņa ir pavisam cita, un tāpēc, man šķiet, arī sākas kritiens truša alā. Jo viņa līdz šim ir dzīvojusi ar to, kā ir pareizi. Kā jādara, kā jāuzvedas. Tā viņa sev likusi bloku pa blokam.
Viņa nav aizmirsusi, kā būt bērnam, bet viņu uz to vedina.
Šobrīd arī apstākļi bērniem liek ātri aizmirst, ka viņi ir bērni, bet Alisei pietiekami agrā vecumā ir ekskluzīva iespēja – iziet šo iniciācijas procesu, izdzīvot savu brīnumpasauli un pieņemt sevi, lai turpmāk jau dzīvotu citā kvalitātē un ar citu spēju sevi realizēt pasaulē.
– “Alisē Brīnumzemē” pirmo reizi strādājat kopā ar režisori Ingu Tropu. Pirms dažiem gadiem intervijā “Kroders.lv” teicāt, ka zināt, kā strādāt ar sava kursa vadītājiem – Indru Rogu un Mihailu Gruzdovu, bet par pārējiem neesat pārliecināta. Vai Ingai ir atšķirīgs rokraksts nekā citiem jums zināmajiem režisoriem?
– Indra Roga un Mihails Gruzdovs man iemācīja jaunu – teātra – valodu, gluži kā māte iemāca bērnam runāt latviešu valodā. Ar Indru Rogu sarunājamies vienā valodā, tad es atnāku uz teātri, un izrādās, ka nākamais režisors runā pavisam citā valodā. Bet mērķis jau tas pats, lai iznāk laba izrāde. Tātad man jāiemācās šī valoda.
Es to izdaru, nāk cits režisors, un man atkal jāiemācās jauna valoda. Bet man tas ir azarts – mācīties daudzās jaunās valodas, un to pašu dara arī citi mani kolēģi, jo, lai iznāktu izrāde, mums jārunā vienā valodā. Un, kad tas izdodas, tā ir kā uzvara, svētki, ka esam sapratušies.
Es gan arī uzskatu, ka tā nav neveiksme vai neizdošanās, ja noteiktā brīdī neatrodi valodu ar konkrēto režisoru. Sapratne var veidoties, arī satiekoties otro vai trešo reizi, tas ir nebeidzams, interesants process, jo, kad tiekamies nākamreiz, arī režisors jau mainījies, un viņam vairs nederēs tā valoda, kurā iepriekš runājām.
– Ceļš uz teātri jums bija līkumains. Vai tagad, kad sākusies otrā sezona, jūtat – teātris ir vieta, kur gribas palikt, kur sevi redzat profesijā?
– Pēc pirmās sezonas teātrī mani vēl aizvien interesē šī profesija, un tieši tagad, mēģinājumu procesa laikā, pavēries jauns skats gan uz teātra ēku, gan profesiju, gan uz manu eksistenci šajā ēkā un profesijā. Kā jau teicu, atklājas jauni instrumenti, izpratne, arī kolēģu ieteikumi, kurus sadzirdi un vari īstenot. Ar pacietību, mieru un izpratni. Šīs trīs īpašības es mācos.
Redzu, ka ar šo profesiju var nodarboties kaifīgi, tā var sagādāt prieku.
Un, lai sagādātu prieku, lai būtu kaifīgi, jāiegulda milzīgs darbs.
Attiecīgi ir iespējams – lidojums! To neviens nesasniedz tāpat vien.
“Alise Brīnumzemē”
• Pirmā “paplašinātās realitātes” izrāde Latvijas Nacionālajā teātrī.
• Režisore un dramatizējuma autore Inga Tropa, scenogrāfs – Gints Gabrāns,
• Alises lomā – Laura Siliņa.
• Pirmizrāde 16. oktobrī, tuvākās izrādes – 17., 18., 19., 20. oktobrī.
