Anda Līce: Atverot, nevis slēdzot 2
Es varu saderēt, ka neviens Latvijas ministrs šais laikos ar satiksmes autobusiem nebrauc un cauri apdzīvotām vietām kājām nestaigā. Nav dzirdēts, ka pa dzimtenes plašumiem šādi pārvietotos deputāti. Nav brīnums, ka viņu lielākā daļa reālo situāciju redz, īstenībai traucoties cauri lielā ātrumā un procesus skatot kā caur matētu stiklu, kaut gan dzīves un arī politikas lielās līnijas top no mazajām.
Viņi droši vien būtu pārsteigti, ka pilsētās, kurās autoostu slēdz septiņos vakarā (piemēram, Madonā), cilvēkiem, kuri gaida kādu vēlāku autobusu, nākas drebināties vējā.
Līdz ar autoostu ciet ir arī tualete. Ja āra tualetes nav un tuvumā nav arī krūmu, atliek cilpot uz lielveikalu, bet ne visur tāds ir. Pļaviņās pat stacijas āra tualeti slēdz sešos vakarā.
Starp citu, daudzu apdzīvoto vietu centros sabiedrisko tualešu vispār nav.
Saka – teātris sākoties no garderobes, par apdzīvotu vietu var teikt – tā sākas no tualetes.
Ir apnicis klausīties aizbildināšanos ar līdzekļu un darbinieku trūkumu. Cik lielus ieguldījumus prasa, piemēram, soliņu novietošana lielveikalos, kur taču apgrozās tik daudz dažāda vecuma cilvēku? Vai soliņi ir visās lauku autobusu pieturās, kur galvenie braucēji ir pensionāri?
Lauku iedzīvotāji ar bažām gaida kārtējo autobusu maršrutu slēgšanu.
Ar to ik reizi tiek pārgriezta kāda drošības saite. Saka – vajag iet un cīnīties par savu taisnību. Kad saduras resora un indivīda intereses, kaut arī cīņa ir nevienlīdzīga, indivīds reizēm uzvar. Taču lauku iztukšošana no cilvēkiem ir globāls projekts. Ja materiāli ieinteresētie vai iebaidītie politiķi to atbalsta, ko var panākt daži, no lēmējvaras attālinātie?
Internetā lasīju, ka Latvijā uz izdegšanas robežas esot 5000 medmāsu. Ja būtu kaut vai tikai 500 vai 50, arī tad ir jāceļ trauksme. Tas nākotnē nozīmē vēl garākas rindas poliklīnikās un lielākus riskus tiem, kas nokļūs slimnīcās. Tas ir arī brīdinājuma zvans vispirms laukiem.
Medicīnas pakalpojumu slēgšana atkal pirmos skars lauku apvidus. Daži “eksperti” tos jau sen pasludināja par ekonomiski neizdevīgiem, kā tādu sava veida aklo zarnu, kurai, izrādās, ir svarīga nozīme dzīvības procesos. Uz izdegšanas robežas ir arī neskaitāmi skolotāji. Kāpēc tieši viņi, tas ir nopietnu diskusiju temats. Lai nebūtu jāslēdz valsts, sabiedrība jau tuvākā laikā būs spiesta par to runāt.
Ir jāmaina valstiskā domāšana, jo nākotnes Latviju nevar celt, vienīgi kaut ko slēdzot ciet. Tālā 1918. gada Latvija uzplauka, valsti atverot, nevis slēdzot.
