Atved mums Latvijas puķes! Jura Lorenca e-pasts no Etiopijas 1
Patiesībā nodrāztajā teicienā “par kādu zemi vislabāk var pastāstīt ateja, tirgus un krogs” ir liela daļa taisnības, jo tieši šīs trīs lietas varbūt vislabāk raksturo tautas parašas un mentalitāti. Īpaši to var teikt par tirgiem, kuri dod ieskatu kā vietējo produktu klāstā, tā etnogrāfijā. Pilsētas tirgū ieradies laucinieks – viens no iecienītākajiem fotogrāfu objektiem visās vietās un laikos.
Paši etiopieši apgalvo, ka viņu galvaspilsētā Adisabebā atrodoties lielākais tirgus Āfrikā- Merkato. Tas tiešām ir milzīgs un atgādina mūsu Rūpniecības preču tirgu blakus Centrāltirgum. Pārplūdināts ar lētām Ķīnas un Turcijas precēm, vismaz man tas šķita ne pārāk neinteresants. Tad jau labāk iegriezties tajā tirgus daļā, kur tirgo pārtiku. Etiopijas dārzeņu un augļu tirgi interesanti tādā ziņā, ka šeit var iegādāties tikai mums pierastus, Latvijā audzējamus dārzeņus un tikai eksotiskus augļus. Dārzeņi – tie ir tomāti, sīpoli, ķiploki, bietes, kartupeļi, burkāni, kāposti, paprika – viss tas, ko redzam katrā Latvijas sakņu dārzā. Vienīgais izņēmums varbūt ir šeit iecienītais mangolds, kas Latvijā vēl nav guvis popularitāti. Toties augļi- tie ir lieliskas kvalitātes mango, ananāsi, papaija, avokado. Dažos veikalos kā milzu delikatese nopērkami importēti āboli, kas ir divreiz dārgāki (pat trīs eiro kilogramā!) par visgardākajiem “eksporta kvalitātes” mango.
Etiopijā nav gaļas tirgu mūsu izpratnē, šeit pārdod tikai dzīvus lopus vai mājputnus, kaušanu atstājot paša pircēja ziņā. Svaigu gaļu var nopirkt skārņos, kas parasti iekārtoti blakus ēstuvēm. Tur uz āķiem karājas iepriekšējā naktī kauto dzīvnieku liemeņi- liellops, aita vai kaza. Pie skārņa izkārtnes parasti novietots reliģisks simbols- krusts vai pusmēness, tā norādot, kam īsti skārnis pieder, kristiešiem vai musulmaņiem. Patiesībā šī “signalizācija” ir lieka, jo arī kristieši šajā zemē dzīvniekus kauj pēc “halāl” tehnoloģijas, notecinot asinis. Bet reliģiskā simbolika var kļūt nozīmīga pareizticīgo gavēņu laikos, kad kristiešiem piederošie skārņi tiek pilnībā slēgti, bet viņu restorāni pasniedz tikai veģetārus ēdienus. Musulmaņiem tā ir iespēja nopelnīt, jo ne jau visi kristieši ievēro gavēni.
Tad jau daudz interesantāki par Merkato ir mazpilsētu (Etiopijas izpratnē, protams) tirgi. Jau agrā rītā ceļi un takas Debre Markosas (“nieka” 300 000 iedzīvotāju!) pilsētas tuvumā pārplūdināti ar zemniekiem, kuri dodas uz vietējo tirgu. Tas iekārtots milzīgā pļavā pilsētas pievārtē. Šeit pārdod visu, pat lopus un sienu. Tepat strādā vienkāršas kafejnīcas (tase tējas maksā vien divus eirocentus), ēstuves, pat frizētas (matu griešana – 40 centi), fotodarbnīcas un dokumentu kopētavas. Daži bērni pārdod miniatūrās kaudzītēs sakrautu malku, ko tie acīmredzot sagatavojuši no atrastiem nokaltušiem zariem. Malkas tieši tik daudz, lai vienu reizi varētu pagatavot pusdienas. Cena par šādu preci – vien pieci eirocenti. It kā milzīga nabadzība. Bet šo rīcību varētu uzskatīt arī par centību, par nevēlēšanos nolaist rokas.
Starp citu, vairāki Etiopijā sastapti cilvēki man teica – ja kādreiz vēl brauksi uz Etiopiju, lūdzu, atved mums Latvijas puķu sēklas. Vienīgā vieta pasaulē, kur esmu saņēmis šādu neparastu lūgumu. Pārsteidzoša un skaista vēlme, kas savā ziņā etiopiešus dara līdzīgus mums, latviešiem.
Juris Lorencs,
Etiopija, Adisabeba, 2017. gada marts
