Protams, ceļojuma laikā apmeklēju arī Krievijas imperatoru vasaras rezidenci Pēterhofu, kas atrodas apmēram 30 kilometrus no ziemeļu metropoles. Joprojām elpu aizraujošs piedzīvojums ir skatīt grandiozo strūklaku kaskādi ar zeltītām skulptūrām un nesteidzīgi izstaigāt rūpīgi koptos parkus, ielūkoties pilīs un paviljonos. 2
Piemēram, Pēteris I labprāt uzturējies paša izplānotā nelielā pilī Monplezīrā (“mon plaisir” franču valodā nozīmē “mans prieks”), tās arhitektūrā jaušama holandiešu ietekme – viņu stils esot Pēteri iespaidojis un aizrāvis. Skarbais vējš no Somu līča skrējienā atduras pret mola sienām, tas ir nesaudzīgs pret parka kokiem un arī apmeklētājiem, likdams uzmeklēt kādu biezāku apģērba gabalu. Toties smalkajā stiklotajā ēkā gaiši, klusi un omulīgi. Vien pelēkie līča viļņi atgādina par skarbo ziemeļu dabu un tuvojošos auksto gadalaiku.
Atceļā uz Rīgu dodos daudz demokrātiskākā – kopējā vilciena vagonā. Līdzbiedros kāds precēts pāris no Anglijas, kuru uz perona pavada skaļš vietējo pulciņš, viņi sasaucas, skūpstās un māj uz atvadām. Vairāki lietuvieši izvēlējušies Rīgu par ceļojuma starpposmu. Vēl bariņš studentu un man pretim – pensijas vecuma uzņēmējs no Daugavpils, kurš Sanktpēterburgā apciemojis brāli jubilejā.
Itin ātri iepazīstos ar līdzbraucējiem tuvāk – vēl viena, manuprāt, jauka šā satiksmes veida priekšrocība.
