Atvasara Sanktpēterburgā. Ceļojums uz “Ziemeļu Venēciju” 2
Septembra vidū Itālijā, Sardīnijā, Pasaules tūrisma balvas (World Trawel Awards) pasniegšanas greznajā ceremonijā, kurā pulcējās nozares pārstāvji, uzņēmēji un žurnālisti no visas pasaules, Sanktpēterburga atzīta par tūristu gada labāko galamērķi Eiropā. Pavisam nesen man bija iespēja baudīt atvasaru “ziemeļu Venēcijā” un pārliecināties, vai un kā mainījusies šī Krievijas metropole.
Starptautiskais vilciens Rīga–Sanktpēterburga līgani, gandrīz svinīgi, precīzi paredzētajā laikā – pusdesmitos no rīta – ieslīd zem Vitebskas stacijas nojumes. Esmu izvēlējies ērtāko pārvietošanās veidu un, neraugoties uz kupejas vagonā pavadītām 14 stundām, jūtos gana atpūties un možs. Tiem, kas sen nav izmantojuši dzelzceļu tik tāliem braucieniem, noteikti būtu patīkams pārsteigums, ka tagad tradicionālo “tēju vilcienā” pasniedz baltās smalkās krūzītēs, nevis stikla glāzēs ar metāla turētājiem. No kupejas atvāžamā galdiņa apakšas nozudis pudeļu attaisāmais, kas tur bija ierīkots agrāk. Tas gan saglabāts kopējās klases vagonos. Kupejas vagons renovēts, viegli verami tīri logi, apavi iegrimst mīkstā grīdceliņā, gultasvieta rūpīgi saklāta ar tīru, sausu veļu. Komfortu papildina bezmaksas piekļuve internetam (darbojas Latvijā). Un vagonos nav agrāk raksturīgās netīkamās smakas, jo darbojas biotualetes.
Piestājot pie perona, atvērtajās vagona durvīs reizē ar Sanktpēterburgas ziemeļvēju iecērtas degošu ogļu un mitruma smārds: uz blakus sliedēm stāv krietni vecāks iekšzemes pārvadātājs, kurā vēl joprojām kūpina ar oglēm kurināmus ūdenssildītājus.
Pirmais iespaids par Vitebskas staciju – esmu to kaut kur jau redzējis! Smalkas metāla konstrukcijas mežģīnēs “ieausta” gan uzgaidāmā zāle ar veikaliņu rindām un omulīgām kafejnīcām, gan marmora kāpņu margas. Cauri augstajiem stiklotajiem griestiem saulstari šķeļ lielo telpu. Zeltījumi, vinjetes, vitrāžas. Senlaicīgs, sīkiem metālkalumiem rotāts lifts, kas, tiesa, nedarbojoties kopš ierīkošanas brīža… Ēkas centrā cara Nikolaja I krūšutēls. Viņš esot bijis goda pasažieris, kas pēc šīs – pirmās – dzelzceļa stacijas atklāšanas Krievijā 1837. gadā devies vien 35 minūšu ilgā braucienā uz savu rezidenci Carskoje Selo.
Līdzīga stacija kādreiz bija arī Rīgā. Mūsdienās radniecīgas noskaņas rodas, piestājot, piemēram, kādā no Parīzes centrālajām dzelzceļa stacijām.
Vitebskas stacija izvietota blakus metro pieturai “Puškinskaja”. Lielpilsētā metro joprojām ir ērtākais pārvietošanās veids. Sanktpēterburgas pazemes dzelzceļa tīkls nav sarežģīts, un pēc pārdesmit minūtēm iespējams nokļūt pašā pilsētas sirdī – Ņevas prospektā.
Turpat iegādājos žetonus braucienam. Neuzkrītoši vēroju, kā dežurējošais policists pēkšņi aptur kādu tumsnējas ādas krāsas pasažieri un liek tam atvērt somu. Ar šādām negaidītām personisko mantu pārbaudēm var nākties saskarties jebkuram, kas izvēlas pazemes transportu. Atsakoties no tās, gan tiks liegta ieeja metro.
Tāpat ir jārēķinās, ka jebkurā brīdī jums var palūgt uzrādīt personu apliecinošus dokumentus, tāpēc pasei vienmēr jābūt līdzi.
Esmu gatavs no jauna atklāt “ziemeļu Venēciju” un braucu ar metro līdz pieturai “Ploščadj Vosstanija” (no krievu val. – Sacelšanās laukums). Tālāk kājām mērošu vairākus kilometrus pa Ņevas prospektu līdz Ņevas upei.
Plašās ietves ļaužu pilnas. Nebeidzama straume plūst visos virzienos. Ieskatoties un ieklausoties rūpīgāk – lielākoties tūristi. Pēc valodu skaņām noprotu, ka daudzi no Japānas, Ķīnas un plašās Krievijas. Angļu, vācu mēli tikpat kā nedzird. Arī pastaigājoties gar “Radisson” viesnīcu, vien pāris somi satikti. Varbūt, ka organizētos tūristus no Eiropas pārvadā autobusos… Vai arī viņu tur vienkārši nav. Pielāgojos gājēju ritmam.
Ar impērisku vērienu celtas smagnējas ēkas spožām veikalu vitrīnām, kuras vēl krāšņākas dara vakara mirdzums, saulei rietot. Granītā ieskauti kanāli ar platiem tiltiem un čuguna margām. Greznas viesnīcas ar sarkaniem grīdceliņiem un uniformētiem jauniem portjē pie ieejas. Zelta, dimantu, dabisko kažokādu tirgotavas mijas ar daudzām mākslas darbu galerijām. Suvenīru kioski un nojumītes ar tradicionālo Krievijas simboliku.
Bet vairākums spēkratu gan krietni pieticīgāki par Rīgas ielās redzētajiem. Žiguļu, fordu, krietni lietotu opeļu un Dienvidkorejā ražotu auto vidū jo vairāk izceļas nedaudzie “Bentley” kabrioleti, garie mirdzošie limuzīni un pat rolsroisi.
