“Atvainojos, ja kādu esmu sāpinājusi”. Saruna ar ST priekšsēdētāju Sanitu Osipovu 10
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Satversmes tiesas priekšsēdētājai Sanitai Osipovai aizvadītais gads bijis gana saspringts, jo izskatītas apjomīgas lietas, kuru spriedumi raisījuši lielu rezonansi, īpaši spriedums viendzimuma pāra lietā.
Viņa saņēmusi gan uzslavas, gan nopēlumus par savām publiskajām runām, bet gada nogalē saņēma titulu “2020. gada Eiropas Cilvēks Latvijā”, ko pēc sabiedrības balsojuma piešķir biedrība “Eiropas kustība Latvijā”. Kāds Satversmes tiesas priekšsēdētājai būs 2021. gads, un kas netika līdz galam pateikts aizvadītajā gadā?
Satversmes tiesa ir saņēmusi 21 pieteikumu no pašvaldībām, kuras apstrīdējušas Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma neatbilstību valsts pamatlikumam. Jau ir ierosinātas 18 lietas, tiesa tās sāks skatīt janvārī. Vai paspēsit visas izskatīt, ja ņem vērā, ka pašvaldību vēlēšanas būs jau pēc pieciem mēnešiem – 5. jūnijā?
S. Osipova: Pašvaldības joprojām turpina iesniegt savus pieteikumus. Patlaban ir apvienotas pirmās divas lietas, kuras mēs sāksim skatīt 13. janvārī publiskā procesā, jo pašvaldību reforma skar ļoti lielu sabiedrības daļu.
Tiesas procesu būs iespējams vērot Satversmes tiesas mājaslapā un tiesas “YouTube” kanālā. Jāuzsver, ka Covid-19 pandēmija sabiedrībai ir devusi ļoti labu iespēju šajā portālā noskatīties visus Satversmes tiesas publiskos procesus.
Pirmajam spriedumam jābūt jau pavasarī, pirms Centrālā vēlēšanu komisija sāks gatavoties pašvaldību vēlēšanām.
Tad arī būs zināms tas virziens, kas šai komisijai būtu jāņem vērā. Pagaidām vēl nedrīkst izdarīt nekādus secinājumus. Tiesa ir savākusi apjomīgus lietas materiālus, lai pilnvērtīgi izvērtētu šīs lietas. Iesniegtie ekspertu viedokļi ir atšķirīgi, turklāt tiesai ir jautājumi, kuri joprojām nav atbildēti.
Katrai pašvaldībai, kas vērsās tiesā, ir sava sāpe. Tiesai būs svarīgi izvērtēt to, kādā procesā ir pieņemts likums, pēc kura tiks īstenota pašvaldību reforma.
Gada nogalē parlamentam neizdevās ievēlēt septīto Satversmes tiesas tiesnesi. Diskusijas lielākoties izvērtās nevis par kandidātiem, bet gan par tiesu un tās priekšsēdētāju. Bija manāms, ka tiesa ar saviem aizvadītā gada spriedumiem ir tā nokaitinājusi Saeimas deputātus, ka daži no tiem pat apšaubīja konstitucionālās tiesas nepieciešamību. Tā pārāk daudz izmaksājot, tāpēc Satversmes tiesas funkcijas varētu uzņemties Augstākā tiesa. Kāds ir jūsu viedoklis par tādu pavērsienu?
Šāda reakcija nav pirmo reizi. Arī pirmā Satversmes tiesas sasaukuma tiesneši ir piedzīvojuši ļoti līdzīgu Saeimas deputātu polemiku, pat vēl aktīvāku.
Mūsdienu pasaulē pastāv divi konstitucionālās justīcijas modeļi – skandināvu un amerikāņu, kur konstitucionālās tiesas funkcijas veic Augstākā tiesa, un ir kontinentālās Eiropas modelis, kurš ieviests arī Latvijā.
Mums ir jāsaprot, ka, piemēram, Skandināvijā ne tikai konstitucionālā justīcija, bet arī tiesu sistēma ir veidota pēc citiem principiem nekā kontinentālajā Eiropā.
Praktiski visās kontinentālās Eiropas valstīs darbojas tā sauktā Kelzena tiesa, kura ir specializēta tiesa, kas nodarbojas tikai ar konstitucionāliem jautājumiem. Starpkaru laikā Latvijā konstitucionālās justīcijas nebija, lai gan 30. gados šāds priekšlikums izskanēja. Tāpat kā Satversmē toreiz nebija cilvēka pamattiesību.
Satversmes tiesa tiek veidota, pārstāvot visus valsts varas atzarus. Saeimai ir liela iespēja izvēlēties kandidātus, jo trīs no septiņiem tiesnešiem ir parlamenta virzīti, bet divus kandidātus izvirza Ministru kabinets un tikpat – paši tiesneši.
Tātad šajā modelī, kur ir ne tikai profesionāli tiesneši, bet arī zinātnieki un praktiķi, tiek apvienotas tās zināšanas, kuras nebūtu Augstākajā tiesā.
Turklāt Augstākās tiesas tiesnešu pilnvarām nav termiņa, bet konstitucionālajās tiesās visi tiesneši tiek iecelti uz noteiktu termiņu – Latvijā uz desmit gadiem.
Daudzās pasaules valstīs pastāv prakse, ka kāds no konstitucionālās tiesas tiesnešiem ir arī bijušais politiķis, jo ir ļoti svarīgi, tiesiski vērtējot politiskos procesus, saprast, kā tie notiek. Piemēram, šobrīd tiesnešu sastāvam liels ieguvums ir bijušais Saeimas Juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš.
Varas dalīšanas mehānisms ne tikai norobežo varas, nošķirot to kompetences, bet arī veido zināmu konfliktu starp varām un jo īpaši starp tiesu varu un pārējām varām.
Satversmes tiesa ir tiesīga atzīt par spēkā neesošiem likumus, citus tiesību aktus vai to daļas, tātad tās kompetencē jau ir ielikts zināms spriegums ar tiem politiķiem, kuri pieņem likumus vai Ministru kabineta noteikumus. Būtiski uzsvērt, ka katrā tiesiskā demokrātiskā valstī pastāv konstitucionālā justīcija.
Vai tas, ka kopš aizvadītā gada oktobra esat seši tiesneši, kaut kādā veidā apgrūtina tiesas darbu?
Mēs ik pa laikam esam bijuši seši jau kopš tiesas izveidošanas. Taču tas, ka Satversmes tiesa gadiem ir strādājusi sešu tiesnešu sastāvā, nav labi, jo tiesai ir nepieciešama viedokļu dažādība – katrs tiesnesis piedalās tiesas procesa diskusijā ar savu viedokli un pieredzi, savu skatījumu un specializāciju.
Jāņem vērā, ka Latvijā ir mazākā konstitucionālā tiesa Eiropā, citās valstīs ir deviņi, 12 un pat vēl vairāk tiesnešu. Mēs gaidām septīto tiesnesi arī tāpēc, ka ievērojami palielinājies darba apjoms – pērn būtiski pieaudzis pieteikumu un ierosināto lietu skaits. Līdz 2020. gada beigām bija ierosinātas 66 lietas jeb gandrīz divas reizes vairāk nekā 2019. gadā, kad tika ierosinātas 38 lietas.
Tas, ka tiesnesis Kusiņš ir bijušais Saeimas Juridiskā biroja vadītājs, tomēr ir citādi nekā tas, ja par tiesnesi kļūst ilggadējs deputāts, kurš balsojis par tiesā apstrīdētajiem likumiem. Tas nozīmē, ka viņam nepārtraukti būtu jāatstādina sevi, piemēram, no pašvaldību jautājumu skatīšanas, jo viņš taču balsojis par Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu?
Paskatieties uz pirmo tiesas sastāvu – tie bija pieredzējuši politiķi. Turklāt Aivars Endziņš, kurš vadīja tiesu, iepriekš bija Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs.
Ja cilvēks ir tiesnesis, viņš māk skatīties lietu tā, lai nebūtu nekādas personiskās intereses, vai arī atstatīties, ja tas nav iespējams.
Tomēr to ir ļoti grūti saprast, ka cilvēks, kas ir piedalījies Saeimas diskusijās par vēlāk Satversmes tiesā apstrīdētajiem likumiem, tos analizējis un pēc tam nobalsojis “par”, tagad, nonākot tiesā, pēkšņi lemtu pilnīgi pretēji savam viedoklim.
Piekrītu, ka tas nav labākais variants, taču jāņem vērā, ka citās valstīs tā tiek uzskatīta par normālu praksi. Kaut vai Vācijā, kas ir demokrātiska un tiesiska valsts un lielā mērā daudzos jautājumos ir kā etalons Latvijai. Turklāt Vācijā politiskajām partijām uz tiesneša amatu ir pat noteiktas kvotas.
Jūs esat izsaukusi uguni uz sevi pēc intervijām Latvijas Radio un LTV, salīdzinot Latvijas sabiedrību ar kaujas suņiem, kuriem paaudzēm ilgi mācīts būt neiecietīgiem. Ne viens vien uzskata, ka juridisko argumentu vietā sāk dominēt emocionālie un ideoloģiskie.
Es vēlos atvainoties, ja kādu esmu negribot sāpinājusi vai aizskārusi. Uzstāties tiešajā ēterā ir milzīgs stress, neesmu pieradusi to darīt un acīmredzot savu viedokli neesmu pietiekami izskaidrojusi.
Runa bija par to, ka padomju okupācija mērķtiecīgi un nežēlīgi strādāja ar mūsu sabiedrību, lai to pakļautu un pārveidotu. Tā mūs mācīja būt neiecietīgiem pret šķiras ienaidniekiem, pret tiem, kas apšauba padomju ideoloģiju. Tos, kuri nepakļāvās, lika cietumos un psihiatriskajās slimnīcās.
Okupācijas vara pret mums izturējās kā pret ieroci, ar kuru sasniegt vēlamo mērķi. Viens bija neiecietības mācīšana, bet otrs – deficīta apstākļi, kuros mēs dzīvojām lielā neapmierinātībā. Savukārt pie deficīta par vainīgiem tika pasludināti šķiras pretinieki, spekulanti, sabotētāji… Šo cilvēku vajāšanā tika iesaistīta sabiedrība.
Kāpēc mēs tomēr palikām par cilvēkiem par spīti visiem varas centieniem? Tās bija mūsu ģimenes, kas glabāja vēsturisko atmiņu, inteliģence, kura rakstīja starp rindiņām, un vienkārši krietni cilvēki.
Es tikai vēlāk uzzināju, ka Rīgas 39. vidusskolā, kur es mācījos, direktore un komuniste Soboļeva bija pieņēmusi darbā skolotājus disidentus, kurus citās skolās neņēma. Viņi mācīja mūs domāt un vērtēt to informāciju, ko sniedz valsts.
Tajā brīdī, kad runāju par kaujas suņiem, es runāju tikai par to, ka okupācijas vara ar visiem saviem piespiedu mehānismiem mēģināja mūs pārtaisīt. Atmodas procesi parādīja, ka tas nav izdevies.
Vēl joprojām turpinās diskusijas pēc Satversmes tiesas pasludinātā sprieduma viendzimuma personu partnerattiecību lietā.
Jā, tā bija viena no aizvadītā gada skaļākajām lietām, jo tiesa aizskāra sen sabiedrībā kustinātu, bet līdz galam nerisinātu jautājumu par to, kas tad ir šie viendzimuma partneri viens otram.
Jau 90. gadu beigās, kad mums vēl nebija tiesībsarga, bet pastāvēja Cilvēktiesību aizsardzības birojs, tika pievērsta uzmanība tam, ka Latvijā šādas personas tiek diskriminētas. Viņas bija nākušas uz Satversmes tiesu arī iepriekš, bet ar mazāk pamatotiem pieteikumiem nekā šobrīd.
Satversmē ir divu veidu pamattiesības, kuras prasa no valsts aktīvu iejaukšanos un to garantēšanu. Katram cilvēkam ir pamattiesības uz veselības aizsardzību, sociālo nodrošinājumu, izglītību. Valsts pienākums ir arī aizsargāt un atbalstīt laulību, savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku, bērnu tiesības.
Bet jāņem vērā, ka Satversmē ir arī otra pamattiesību grupa – tā, kurā valsts bez neatliekamas ļoti nopietnas vajadzības nedrīkst iejaukties. Pie šīm pamattiesībām pieder, piemēram, vārda brīvība, tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību.
Satversme veido vienotu veselumu, tāpēc, skatot viendzimuma partneru tiesības saņemt bērna piedzimšanas pabalstu, tiesa ņēma vērā arī to, ka tā ir privātā dzīve, kurā valsts nedrīkst iejaukties.
Satversmes 91. pants noteic, ka visu cilvēku tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.
Satversmes panti harmoniski papildina viens otru, lai sasniegtu kopīgu mērķi, proti, aizsargātu fundamentālo vērtību – cilvēka cieņu. No tās izriet vesela virkne tiesību, kuras nedrīkst ietekmēt ne dzimums, ne vecums, ne reliģiskā pārliecība, ne tautība, ne seksuālā orientācija, ne pilsonība, ne pasaules uzskats, ne arī politiskie uzskati.
Šādi spriedumi arī tiesai nenāk viegli – lielākoties visiem “lielajiem spriedumiem” pēc diviem mēnešiem, kopš tie stājušies spēkā, seko kāda tiesneša atsevišķās domas.
Ja tādas būs arī spriedumam homoseksuālo partneru lietā, tās tiks publicētas 12. janvārī. Tiesiskā valstī tā ir lieliska iespēja, ka sabiedrība savā veidā uzzina tiesnešu apspriežu istabas noslēpumus.
Vai Satversmes tiesa ir saņēmusi kādu ar Covid-19 saistītu lietu?
Decembrī tiesa ir saņēmusi daudzus ar kovidu saistītus pieteikumus, tajā skaitā par sejas masku valkāšanu, par pulcēšanās ierobežojumiem, par politiskās partijas dibināšanas neiespējamību un citiem līdzīgiem aizliegumiem.
Šie pieteikumi lielākoties vēl ir izskatīšanā tiesnešu kolēģijās, tiesa vēl nav lēmusi par lietu ierosināšanu. Kolēģijai tos jāpabeidz izskatīt mēneša laikā, bet, ja pieteikums ir sarežģīts, tad izskatīšanas procesu var pagarināt vēl par mēnesi.
Kur izplēnējusi ideja par Valsts padomes veidošanu, kuru tik neatlaidīgi virzīja Valsts prezidents un arī jūsu priekštece Ineta Ziemele?
Valsts padome noteikti ir vajadzīga, jo tā noņemtu lielo slodzi no citiem valsts orgāniem, tajā skaitā arī no Satversmes tiesas. Svarīgi, lai prettiesiska norma vispār netiktu pieņemta, lai tā neradītu sekas cilvēku dzīvē.
Turklāt Valsts padome palīdzētu nostiprināt uzticību valsts varai kopumā, jo tās darbība rosinātu publisku diskusiju, tostarp arī Saeimā. Tādējādi jau laikus varētu novērst tiesiskās problēmas, kas varētu rasties, pieņemot jauno likumu.
Valstī ir izsludināts ārkārtējs stāvoklis, un pāri daudziem aktuāliem jautājumiem, tajā skaitā par Valsts padomes veidošanu, patlaban stāv problēmas, kas radušās koronavīrusa izraisītās pandēmijas dēļ.
Kāpēc Latvijā nav izstrādāta kārtība, kas ļautu piespiest izpildīt Satversmes tiesas spriedumus? Parasti jau izpilda, tomēr tiesa pēdējā gada laikā ir pieņēmusi politiķiem nepatīkamus spriedumus, ar kuru izpildi var rasties problēmas.
Līdz šim Latvijā nav bijušas problēmas ar Satversmes tiesas spriedumu izpildi. Tas ir darīts godprātīgi. Taču varētu runāt par šī procesa efektivizāciju.
Šo jautājumu esmu aktualizējusi gan sarunā ar Valsts prezidentu, gan ar Ministru prezidentu, gan arī tieslietu ministru. Ministrs Jānis Bordāns ir izteicis priekšlikumu, ka pie Tieslietu ministrijas varētu izveidot biroju vai speciālas amatpersonas štata vietu, kuras pienākums būtu sekot Satversmes tiesas spriedumu izpildei.
Ko jums personiski ir devis vai atņēmis kovida laiks?
Man visvairāk pietrūkst kultūras pasākumu, teātra izrāžu, koncertu, bet esmu sākusi vairāk lasīt, īpaši Zentu Mauriņu, no kuras var pasmelties daudzas vērtīgas atziņas, arī to, ka ierobežojumi palīdz mums saskatīt jaunas iespējas, meklējot spēkus un gaismu sevī.
Novēlu, lai 2021. gads būtu jau bez ierobežojumiem, bet tajā pašā laikā lai jaunās iespējas, kuras mūs piespieda saskatīt 2020. gads, mēs spētu attīstīt tālāk, lai turpmāk dzīvotu labāk. Lai mums būtu saliedēta, iekļaujoša sabiedrība, kurā ikviens justos labi, jo tā ir galvenā vērtība.
