Atvadu vārdi Gundaram Ķeniņam-Kingam 0
Vakar, kad “Turības” profesors Andris Pētersons sociālajā tīklā pavēstīja sāpīgo ziņu, ka miris skolotājs un draugs Gundars Ķeniņš-Kings, atcerējos pēdējo tikšanos “LA” redakcijā 2010. gadā, kad Ķeniņš- Kings teica – klātienē tā esot atvadu reize, jo veselība vairs neļaušot atbraukt uz Latviju.
Toreiz tapa Voldemāra Krustiņa un redakcijas viesa saruna “Bīstami domāt tikai ekonomiskās kategorijās”, kurā profesors starpkaru Latvijas straujo izaugsmi izskaidroja tā: “Viņiem bija ticība savām spējām un labākai nākotnei. Viņi cits citam uzticējās.”
Ticība labākai Latvijas nākotnei un spēja iedvesmot arī citus būt radošākiem, mērķtiecīgākiem, domāt plašāk un arvien mācīties, lai šai nezināmajai nākotnei sagatavotos – tas bijis vadmotīvs gan grāmatās, kuras Ķeniņš-Kings izdeva Latvijā, gan viņa lekcijās Latvijas augstskolu studentiem.
G. Ķeniņš-Kings ir dzimis Rīgā 1926. gada 19. aprīlī. Grāmatā “Raksti veiksmīgiem cilvēkiem” viņš teic, ka mūžā paveikto pārdomājot, vissvarīgākais ir tas, ko iemācījies ģimenē: “No sava tēva Ata Ķeniņa, skolotāja, rakstnieka un Latvijas valstsvīra, es mācījos mīlēt latviešu tautu, Latvijas dabu un Latvijas valsti. (..) Mana māte Austra Dāle, vēstures skolotāja, dzejniece un sabiedriska darbiniece, mani pieradināja strādāt ātri, labi un rūpīgi un dzīvot saimnieciski.”
Kara vētru aizrauts uz Vāciju, Gundars studējis J. V. Gētes universitātē un 1950. gadā izceļojis uz Ameriku. Tur pēc studijām Stanforda universitātē kļuvis par ekonomikas doktoru. Viņš ir gan konsultējis lielo lidmašīnu ražotāju “Boeing”, gan ilgi – no 1966. līdz 1991. gadam – bijis Pacifika Luterāņu universitātes Uzņēmumu vadības fakultātes dekāns. Viņš ir viens no Rīgas Tehniskās universitātes Biznesa skolas dibinātājiem, ir saņēmis Spīdolas balvu un Triju Zvaigžņu ordeni. Sveicot profesoru 80. dzimšanas dienā un pasniedzot viņam Triju Zvaigžņu ordeni, toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga akcentēja, ka viņa sasniegumi, šķiet, būtu mērāmi ar vairāku cilvēku mūžā iespējamo.
“Sūtu Tev Latvijas ceriņu smaržu un plaukstošus kastaņu ziedus!” tā rakstīju e-pasta vēstulītē Gundaram Ķeniņam-Kingam citu pavasari un tā rakstu arī šodien, sūtot pēdējos sveicienus uz tālo Takomu. Jo profesora paša vēstulēs, kad viņš atbildēja uz “LA” uzdotiem jautājumiem, vienmēr kopā ar sirsnīgiem sveicieniem bija kāds teikums par to, kā izskatās viņa ģimenes dārzā.
