Atvadoties no Mārča Stumbra (1942.10.XI – 2014.25.II) 0
“Mākslā man gribas redzēt skaidrību, līdzsvaru. Tas ir vadošais likums pasaulē. Arī mākslā [vēlos] sevi izteikt līdzsvarotā skaidrībā,” kādā senā intervijā teica gleznotājs Mārcis Stumbris (attēlā). Viņa māksla un personība bija tieši tāda – apgarota un harmoniska.
Iespējams, ka līdzsvarotā skaidrība ir iedzimta no tēva horeogrāfa, pirmā latviešu tautas deju veidotāja un dievtura Jēkaba Stumbra. Viņu gan nākamais mākslinieks neatcerējās: tēvs nomira, puisēnam pavisam mazam esot, taču radošo garu viņš pārmantoja. Mārcis mācījās J. Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā, kuru beidza 1961. gadā, un pēc tam Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā, kuru profesora Eduarda Kalniņa vadībā absolvēja 1970. gadā. Astoņus gadus dzīvoja un strādāja Daugavpilī, bet 1978. gadā pārcēlās uz Jelgavu, kļūdams par pilsētas patriotu un nemitīgi iemūžinādams tās vēsturi un tagadni gan portretos, gan ainavās. Pēdējos gados sevišķi ievērojamas kļuva viņa plašās, garīga lepnuma un monumentāla spēka pilnās Zemgales panorāmas. Kopš 1996. gada Mārcis Stumbris strādāja Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā, iekārtodams izstādes un pēdējā laikā būdams fotogrāfs un mājas lapas veidotājs. Viņš bija aktīvs cilvēks. 1973. gadā kļūdams par Latvijas Mākslinieku savienības (LMS) biedru, Mārcis Stumbris bija viens no LMS Daugavpils organizācijas dibinātājiem, ieņemdams valdes sekretāra amatu. Kopš 1969. gada piedalījās izstādēs un rīkoja personālizstādes. Par nozīmīgo darbu kā radošajā laukā, tā sabiedrības labā 2008. gadā Jelgavas dome gleznotājam piešķīra Pateicības rakstu.
Lai par ko strādāja vai kādus amatus ieņēma Mārcis Stumbris, viņš pirmām kārtām bija gleznotājs. Tam mākslinieks atdeva visu savu mūžu, sirdi un dvēseli, būdams prasīgs kā pret sevi, tā pret citiem. Atlaides viņš nepazina. Viņš pats bija godīgs attiecībā pret glezniecību un to pašu paģērēja no kolēģiem.
“Daba, šī bezgalīgā krāsu, līniju, ritmu un gaismēnu simfonija dod ierosmi gleznot un piedalīties visaptverošā radīšanas un pārvērtību procesā,” Mārcis Stumbris rakstīja savā 70 gadu jubilejas izdevumā. Daba māksliniekam bija ceļvedis un skolotājs, kurā viņš saskatīja visu labo un skaisto, guva iekšēju līdzsvarojumu un iedvesmu glezniecībai. Grūtākos brīžos tapa darbi, kuros harmoniskā pasaule sagāzta, tā izsakot savas skumjas vai satraukumu. Atmodas laikos un pirmajos atgūtās neatkarības gados tika radītas arī karikatūras, vēloties padarīt sabiedrību un ikvienu cilvēku garīgi tīrāku, godīgāku, apzinīgāku. Mārcis Stumbris gleznoja gan ar eļļas, gan pasteļa krāsām, vienmēr gribēdams dot skatītājiem un mākslas cienītājiem prieku un jaunatklāsmi. Tikpat nozīmīgs ir viņa devums zīmējumā.
Mākslinieks bija ieturēts, ļoti akurāts, dažam pat likās pārāk pareizs, allaž atturīgs, bet iekšēji no viņa dvesmoja patiesa inteliģence un miers. Šķita, ka apkārtnes drudžainums, steiga un virspusējība gleznotāju neiespaido. Kolēģu atmiņā paliks arī viņa laipnais smaids, atklātais acu skatiens un draudzīgums.
Izsakot Marikai visdziļāko līdzjūtību, dzīvesbiedru zaudējot, Jelgavas Mākslinieku biedrības vārdā Māris Brancis
