Atvadoties no Aijas Jurjānes 0
Sestdien, 5. decembrī, cilvēku simti Rīgas Krematorijā atvadījās no mākslinieces AIJAS JURJĀNES (1944. g. 18. aprīlis – 2015. g. 30. novembris).
Latvija zaudējusi lielu personību, labu gleznotāju un uzticamu draugu savai ģimenei, plašajam radu lokam un tuvākajiem kolēģiem, laikabiedriem. Viņa atrada un piepildīja sevi, mūs visus ar tādu dāsnumu, ko spēj retais. Turklāt – trīskārt. Visas Aijai būtiskās izpausmes formas – glezniecība, ilggadīgs pedagoga darbs J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā un ģimene – tik cieši savijušās, saaudušās, ka tās nav iespējams nodalīt. Tās pārlīst un izsakās viena caur otru un uzlūkojamas tikai koptvērumā. Visiem zināmās dzīves norises izlasāmas enciklopēdijās, izstāžu katalogos, daudzajās publikācijās periodikā un viņas darbos (jauna sieviete virtuvē, bērni vēl ratiņos, meita aizstāv diplomdarbu, sudrabkāzas, mazbērnu krāsainība). Aijai piemita augstsirdība, ass prāts, lepnums, zināma gaišredzība un savs stils. It visā. Apbrīnojami mērķtiecīgi viņa izveidoja savu mākslas valodu un valodu, kurā sazinājās ar apkārtējiem. Katrā sīkumā, niansē, pieskārienā. Veids, kādā Aija kopa un saglabāja savas patības robežas, cilvēkiem, kuri viņu nepazina tuvāk, reizēm varēja likties pārāk ironisks vai pat skarbs, bet to nevarēja necienīt. Tas bija gluži tāpat, kā pārāk spožā saulē instinktīvi pieveram plakstus. Lēni, kārtīgi un pamatīgi viņa gāja savu ceļu tajā īsajā laika sprīdī, kas mums katram atvēlēts uz šīs zemes. Reiz viņa teica: “Mani vienmēr interesējis tieši tas, kas atkārtojas un turpinās cauri laikiem – piemēram, daži tēli un tēmas.” Un vēl citā reizē, ka viņas tēma ir “skolnieks un skolotājs”, kas tiešām bija viņas dzīves galvenā tēma. Arī it visā. Kā ikviens īsti talantīgs cilvēks Aija mācījās katru dienu no visa, kas viņai derēja. Un kā māte, sieva, māsa, krustmāte, skolotāja, draudzene un vēl plašākos lokos viņa tieši un netieši izglītoja katru, kas vēlējās un varēja ieklausīties, saprast. Aija Jurjāne pieder paaudzei, kura 20. gs. otrajā pusē kardināli mainīja mākslinieciskos izteiksmes līdzekļus latviešu glezniecībā un kuras vieta, nozīme mūsu mākslas vēsturē patiesībā vēl nav ne izvērtēta, ne novērtēta. Viņa gan saņēma dažādus pagodinājumus, nozīmīgākie: E. Iltnera prēmija (1990), Ata Kronvalda prēmija (2004), Triju Zvaigžņu ordenis (2006). Taču esmu pārliecināta, ka tās desmit personālizstādes, kuras tapa kā viņas roku, prāta, sirds darbs, un tās divas publicētās grāmatas “Gleznošana” (2001) un “Kompozīcija” (2005), kas kļuvušas par bibliogrāfiskiem retumiem un kurām nav līdzvērtīgas mūsu visai skopajā mākslas mācīšanas literatūrā, viņai bija nozīmīgākas. Tās deva to, ko Aija ietērpa vārdos: “Māksliniekam svarīgākā ir brīvības sajūta.” Rainis saka: “Laba sirds ir visa sākums, / Laba sirds ir visa beigums, / Vairāk cilvēks nespēj sasniegt.” Lai gaišs Tavs pārtapšanas ceļš, Tava labā sirds paliek ar mums.
