Atvadīties no mirušā vairākas dienas mājās, turēt viņa roku… Par nāvi – citādi 0
“Tas ir neticami vērtīgi – pēc tuvinieka nāves sēdēt blakus viņa ķermenim, turēt viņa roku, stundām lūkoties uz viņu. Tas signalizē jūsu zemapziņai, ka nāve patiešām ir iestājusies. Tas dziedē un palīdz pieņemt jauno realitāti,” tā raksta Kellija Notaras, kura sociālajos tīklos dalījusies citādākā sava mīļotā cilvēka pavadīšanā pēc nāves. Mājās. Vairāku dienu garumā.
“Es dalos, lai jūs zinātu, ka ir vēl viens veids, kā sagaidīt nāvi un pavadīt tuvo cilvēku pēdējā ceļā. Ceļš ir sens un gudrs, vienkāršs – un ļoti cilvēcisks. Viss var notikt jūsu mājās. Jūs paši ar nelielu palīdzību varat veikt mīļotā cilvēka ķermeņa nepieciešamo aprūpi. Jūs varat uzglabāt ķermeni mājās vairākas dienas bez jebkādām sadalīšanās pazīmēm. Un nē, tas nav šausmīgi, un ķermenis nesmako. Un patiešām, jūs būsiet pārsteigti, cik pareizs šis lēmumā jums procesā šķitīs.”
Lūk, Kellijas pieredzes stāsts. Tas ir par pieredzi ASV, taču tajā noteikti var sasaukties sajūtas un domas, kā mīļotos pavadīt jebkurā pasaules malā.
Es jau sen gribēju par to uzrakstīt. Ieraksts sanāca garš, bet, manuprāt, ir pietiekami svarīgs, lai to izlasītu līdz galam.
Šajā nedēļā paies tieši seši mēneši kopš Bendžamina nāves. Es nolēmu, ka ir īstais brīdis, lai pastāstītu jums par to, kas notika pirmajās trijās dienās pēc šī notikuma.
***
Patiesībā šis stāsts sākās “Facebook” pirms dažiem gadiem. Es lasīju ziņu lentu un pēkšņi mans skats apstājās pie kādas gadījuma paziņas ieraksta. Viņa bija publicējusi ziņu par mātes nāvi, tai skaitā fotoattēlus ar plānā līķautā ietīto mātes ķermeni. Es biju šokēta.
Paziņa rakstīja, ka viņa un māsa bijušas kopā ar māti viņas nāves brīdī mājās. Un arī to, ka pašas parūpējās par ķermeni pēc nāves – nomazgāja, sagatavoja un saģērba mīļajās drēbēs.
Meitene pastāstīja, ka viss šis process viņai un māsai bija neticami svarīgs, kā arī to, ka viņām palīdzēja speciāli apmācīta sieviete, kuru viņa nosauca par “apbedīšanas vecmāti”.
“Tā es gribētu atvadīties no saviem mīļajiem cilvēkiem, kad pienāks laiks,” es nodomāju.
Es nezinu, kāpēc biju tik pārliecināta par mājās veicama rituāla svarīgo nozīmi un vēlmi to paveikt, kad būs nepieciešams. Rituāla, kādā sievietes pavada savus mīļos jau tūkstošiem gadu… Tas manī atbalsojās ļoti dziļi. Iegaumēju nosaukumu “apbedīšanas vecmāte” un pati ideja par bērēm mājās palika ar mani uz visiem laikiem. Bet, godīgi sakot, es drīz aizmirsu par šo ierakstu. Līdz pienāca laiks…
***
Tas pienāca brīdī, kad Bendžamins sāka gatavoties aknu transplantācijai, bet tobrīd kļuva zināms, ka vēzim ir metastāzes un šajā stadijā to nevar operēt.
Saglabājot cerību, tomēr sāku gatavoties. Pirmā lieta, ko izdarīju pēc tam, kad atgriezāmies no slimnīcas ar šīm ziņām, bija ieraksts meklētājā “Google”: “apbedīšanas vecmāte Losandželosā”. Es ātri atradu meiteni vārdā Olīvija, piezvanīju viņai un tūlīt sajutu – ir ļoti pareizi, ka šajā mūsu kopīgās dzīves finālā (un tāpēc īpaši sarežģītajā laikā) ir tāds palīgs.
Protams, es uzreiz pierakstīju mūs arī uz hospisu (hospiss – ASV paliatīvā aprūpe, kur parasti tiek iekļautas mājvizītes, sāpju mazināšana, nozīmētā medmāsa jebkurā diennakts laikā, psiholoģiskais atbalsts mirstošajam un viņa ģimenei, kā arī brīvprātīgo palīdzība mājās). Hospiss padara visu daudz vieglāku, vienkāršāku un ērtāku. Bendžamins izmantoja paliatīvu aprūpi pēdējos sešus savas dzīves mēnešus, esmu pateicīga medicīnas māsām par katru darba dienu.
Bet šis ieraksts nav par hospisu. Tas ir par to, lai jūs zinātu, ka ir vēl viens veids, kā sagaidīt nāvi un pavadīt tuvo cilvēku pēdējā ceļā. Ceļš ir sens un gudrs, vienkāršs – un ļoti cilvēcisks. Viss var notikt jūsu mājās. Jūs paši ar nelielu palīdzību varat veikt mīļotā cilvēka ķermeņa nepieciešamo aprūpi. Jūs varat uzglabāt ķermeni mājās vairākas dienas bez jebkādām sadalīšanās pazīmēm. Un nē, tas nav šausmīgi, un ķermenis nesmako. Un patiešām, jūs būsiet pārsteigti, cik pareizs šis lēmumā jums procesā šķitīs.
* * *
Lielākā daļa cilvēku nezina par šo iespēju. Pat policisti nezina, ka jums ir tiesības paņemt tuvinieka ķermeni no morga vai slimnīcas pēc viņa nāves.
“Apbedīšanas vecmāte” var iemācīt jums visu, kas jāzina. Lielākā daļa no viņām ņem tikai nelielu daļu no parastajām apbedīšanas izmaksām. Dažas vispār kautrējas no jums kaut ko lūgt, bet ticiet man, jūs patiešām vēlēsieties sirsnīgi pateikties. Viņu pakalpojumi ir vienkārši nenovērtējami. Tāds cilvēks var būt arī vecāks radinieks, kam ir tuvinieku apbedīšanas pieredze un kurš var palīdzēt jums tikt galā.
Dažas lietas, ko es uzzināju pateicoties Bendžamina nāvei:
1) Lielākajā daļā štatu ir likumīgi glabāt mirušā radinieka ķermeni mājās.
2) Un vairumā tradicionālo kultūru ķermeni aprok tikai tad, kad pagājušas trīs dienas pēc nāves.
3) Tas ir ļoti vienkārši – glabāt ķermeņi mājās, un vairumā gadījumu tam vajadzīgs tikai nedaudz sausais ledus, ko var viegli iegādāties veikalos.
4) Tas ir neticami vērtīgi – pēc tuvinieka nāves sēdēt blakus viņa ķermenim, turēt viņa roku, stundām lūkoties uz viņu. Tas signalizē jūsu zemapziņai, ka nāve patiešām ir iestājusies. Tas dziedē un palīdz pieņemt jauno realitāti.
* * *
Februārī, trīs mēnešus pirms Bendžamina nāves mēs pārcēlāmies no Malibu uz Napu. Tur mēs uzreiz atradām citu vietējo apbedīšanas vecmāti. Anna palīdzēja mums visos sagatavošanās darbos, tostarp sarunās ar krematoriju.
Es varēju būt kopā ar Bendžaminu viņa pēdējās dienās un stundās, kā arī pēc viņa nāves. Man nevajadzēja sazināties ar kādu svešinieku un atstāt Bendžamina ķermeni, kamēr es pati nolēmu, ka esmu tam gatava.
Sekojot tradīcijai, kas ir veca kā pasaule, mēs ar viņa tuvākajām draudzenēm mazgājām ķermeni. Mēs to ieziedām ar vīraku un lavandas eļļu. Mēs ieģērbām ķermeni iecienītākajās drēbēs.
Es visas trīs naktis gulēju istabā, kurā atradās viņa ķermenis. Ļoti daudz laika es pavadīju guļot viņam blakus un raudot.
Atbrauca viņa dēli un sēdēja pie viņa gultas, uzsākot bezgalīgu, mūža ilguma pieņemšanas procesu, ka tēva vairs nav.
Trešās dienas vakarā mūsu nams atvēra durvis. Apmēram 60 cilvēki ieradās, lai atvadītos no Bendžamina. Viņa ķermenis gulēja tikai sveču gaismas apspīdētajā guļamistabā un katrs cilvēks varēja pats izlemt, vai ieiet šajā istabā vai nē. Lielākā daļa iegāja, ieskaitot bērnus.
Starp citu, jūs atklāsiet, ka bērni labāk izprot šīs lietas nekā pieaugušie. Kāda pusotru gadu veca meitene vairākas reizes skaļi teica un to dzirdēja visi, kas bija sanākuši: “Bendžamins ir miris!”. Es pat pasmaidīju. Viņa izteica vārdus, kurus daudzi istabā atrodošies cilvēki nespēja pateikt skaļi.
Mēs atcerējāmies un dalījāmies stāstos par Bendžaminu, ēdām un kopā raudājām. Viņa draugi dziedāja dziesmas un lasīja dzeju. Mēs skatījāmies viņa vecmāmiņas veidotas lielas fotogrāfiju kolāžas. Vecmāte sagatavoja kartona zārku kremēšanai un mūsu draugi un radinieki izrotāja to ar vēlējumiem Bendžaminam.
Viens no draugiem atvadoties teica: “Mana attieksme pret nāvi ir pilnīgi mainījusies, tikai tāpēc, ka es šovakar biju šeit.” Nākamajos mēnešos es saņēmu vairākas līdzīgas atzīšanās no citiem cilvēkiem, kas tovakar bija klāt.
Lēmums paturēt ķermeni un mājās rīkot atvadīšanās rituālu ir liels solis, taču tas kļūst tik vienkārši, ja atceraties, ka cilvēki to ir darījuši kopš seniem laikiem.
Rūpes par mūsu tuvinieku ķermeņiem pēc viņu nāves ir mūsu tiesības kopš dzimšanas. Tas ir darbs, kuru nav vajadzības uzticēt citiem. (Ja tikai mēs paši gribam, un tas arī ir normāli – negribēt. Te nav pareizi un nepareizi. Vienīgais, ko es gribu jums pateikt, ir tas, ka jums ir izvēle.)
