Juris Lorencs: Atvadas no kirilicas 33
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Azerbaidžāna, Kazahstāna, Kirgizstāna, Turcija un Uzbekistāna sākušas konsultācijas par vienota alfabēta izveidi, kas balstītos uz latīņu burtiem. Visas piecas valstis ietilpst 2009. gadā dibinātajā Tjurku valstu organizācijā, kurā ar novērotājas statusu piedalās arī Turkmenistāna.
Pavisam tjurku valodās pasaulē šodien runā aptuveni 200 miljoni cilvēku, galvenokārt Turcijā, Irānā, Azerbaidžānā, Centrālāzijas valstīs, kā arī Krievijas republikās Tatarstānā un Baškortostānā. Latīņu alfabēts, ko Turcija pieņēma 1929. gadā, bija viens no prezidenta Ataturka realizētās modernizācijas, faktiski eiropeizācijas politikas balstiem.
Interesanti, ka šajā pašā laikā uz latīņu alfabētu pārgāja tajās PSRS republikās, kur pirms tam lietoja arābu rakstību. Tomēr jau 30. gadu beigās “eksperiments” ar latīņu burtiem beidzās. Azerbaidžāņiem un Centrālāzijas tautām tika uzspiesta svešā, pretdabīgā kirilica jeb slāvu burti. Filologi visi kā viens uzskata, ka kirilica neprecīzi atspoguļo tjurku valodu fonētiskās īpašības.
Tad kāpēc tas tika darīts? Iemesli bija politiski. Staļiniskais režīms visur redzēja ienaidniekus, bet latīņu burti simbolizēja ideoloģiski un kulturāli svešu pasauli. Turklāt tjurku valodas savstarpēji ir tik tuvas, ka uzbeki vai turkmēņi bez grūtībām spēj daudzmaz saprast turku valodu, nemaz nerunājot par azerbaidžāņiem. Pastāv uzskats, ka azerbaidžāņu valoda patiesībā ir turku valodas dialekts.
Laikmetā, kad radio bija tikai retā mājā, līdz ar kirilicas ieviešanu starp Turciju un PSRS nolaidās lingvistiskais “dzelzs aizkars”. Bet bija vēl viens iemesls – rusifikācija. Bērniem, kuri jau pirmajās klasēs dzimtās valodas stundās apguva kirilicu, vēlākajās krievu valodas nodarbībās bija mazāk jālauza galva.
Visu izmainīja PSRS sabrukums. Azerbaidžāna atgriezās pie latīņu alfabēta 1991. gadā, Uzbekistāna – 1995. gadā, Turkmenistāna – 2000. gadā. Tiesa, azerbaidžāņu, uzbeku un turkmēņu alfabēti mazliet atšķiras no tā, kas patlaban tiek lietots Turcijā. Paredzams, ka 2025. gadā no kirilicas pilnībā atteiksies Kazahstāna. Pavisam nesen arī Kirgizstānas politiķi paziņojuši, ka pāreja uz latīņu alfabētu ir tikai laika jautājums.
Bet kas ir interesanti – katru pāreju no kirilicas uz latīņu burtiem pavada Kremļa propagandas mediju un vietējo “krievu pasaules” aizstāvju vaimanas par “rusofobiju” un “krievu kultūras” izspiešanu.
Varētu jautāt – kas gan latīņu alfabētam kopīgs ar rusofobiju? Kāda gan krieviem daļa gar uzbeku vai turkmēņu burtiem? Izrādās, ka ir. Par laimi, līdz neatkarību ieguvušajām tautām Kremļa rokas vairs nesniedzas. Cita lieta – pati Krievija. 2002. gada nogalē Krievijas Valsts dome pieņēma labojumus likumā “Par Krievijas Federācijas tautu valodām”.
Tie noteica, ka visām Krievijas teritorijā dzīvojošām tautām jālieto viens alfabēts – kirilica. Šis lēmums bija reakcija uz Tatarstānas un Baškortostānas republiku centieniem pāriet uz latīņu alfabētu.
Atskatoties vēl senākā pagātnē, jāpiemin latīņu drukas aizliegums, kas laikā no 1865. līdz 1904. gadam pastāvēja Vitebskas guberņā (tātad arī Latgalē) un tagadējās Lietuvas teritorijā.
Latgales skolās bērnus sodīja par runāšanu dzimtajā valodā, par latgaliski iespiestu grāmatu glabāšanu un izplatīšanu draudēja arests. Tātad jau tolaik cara administrācijas ieskatā kirilica bija viens no rusifikācijas instrumentiem. Runā, ka pēc 1945. gada padomju varas iestādes esot apspriedušas ideju ieviest kirilicu arī Baltijas republikās.
Iecerētā tjurku valodu alfabētu “sinhronizācija” pirmām kārtām liecina par Turcijas ietekmes pieaugumu. Tā izpaužas teju visās jomās – demogrāfiski, politiski, saimnieciski, tehnoloģiski, militāri. 1991. gadā, kad sabruka Padomju Savienība un Latvija atguva neatkarību, Turcijas iedzīvotāju skaits bija 54 miljoni. 2022. gadā – jau 87 miljoni.
Pieaugums – 1,6 reizes. 1991. gadā Turcijas lielākajā pilsētā Stambulā no debesskrāpjiem vēl nebija ne vēsts, šodien to ir simtiem. Turcijas militārās tehnoloģijas, īpaši bezpilota lidaparāti, būtiski iespaidoja Azerbaidžānas–Armēnijas kara gaitu Kalnu Karabahā 2020. gadā un pašreizējo militāro konfliktu Ukrainā. Savukārt Centrālāzijas tautas varam apsveikt ar to, ka tām ne tikai izdevies apstādināt padomju laikos iedibināto rusifikācijas politiku, bet pat pagriezt to pretējā virzienā.
