Franks Gordons: Atvadas no kirilicas 44
Manāmu nepatiku Maskavā izraisīja Kazahstānas prezidenta Nursultana Nazarbajeva lēmums atteikties no kirilicas – krievu alfabēta, kas kazahiem tika uzspiests 1940. gadā, un atgriezties pie latīņu alfabēta, kas turciskas cilmes valodām tika ieviests pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, kad Padomju Savienībā bija manāma nosliece uz t. s. proletārisko internacionālismu. (Līdz tam tika lietots arābu alfabēts, kas neatbilda šo valodu īpatnībām.) Prezidents Nazarbajevs licis sagatavot pāreju no kirilicas uz latīņu alfabētu, sākot ar 2018. gadu, un panākt, lai līdz 2025. gadam visi iespieddarbi, grāmatniecība, prese būtu latīņu burtiem.
Kazahstāna, var teikt, ir Centrālāzijas stratēģiskais centrs un serde. Tās milzu teritorija stiepjas gandrīz no Volgas grīvas līdz Ķīnas rietumu provincēm. Tā ir pārbagāta ar derīgiem izrakteņiem – no akmeņoglēm un niķeļa līdz zeltam un urānam, nemaz jau nerunājot par gāzi un naftu. Arvien ciešāka kļūst Kazahstānas sadarbība ar Ķīnu, ogļūdeņražu jomā dominē amerikāņu un britu firmas, un kultūras sakaru ziņā liela nozīme ir Turcijai, kur Kemals Ataturks ieviesa latīņu rakstību 1928. gadā. Vārdu sakot, prezidenta Nazarbajeva lēmumam ir ne tikai reģionāla, bet, var teikt, globāla nozīme, ņemot vērā Krievijas iespaida sfēras sašļircināšanos arī rakstības aspektā.
Pirmo soli latinizācijas virzienā spēra Azerbaidžāna jau tūlīt pēc PSRS sabrukuma. Tai sekoja Turkmenistāna un – kaut krietni lēnākā tempā – Uzbekistāna. Pieminētajam Kazahstānas prezidenta lēmumam tūdaļ sekoja atbalss Kirgizstānā, kur nacionālā inteliģence izdara spiedienu uz valdību, mudinot to sekot radniecīgo kazahu priekšzīmei.
Kazahstāna formāli ietilpst Eirāzijas Ekonomiskajā savienībā, kas tika izlolota Krievijā; tās robeža ar Krieviju ir gara. Necik sen Solžeņicins prasīja Kazahstānas ziemeļu novadus, kur vēl mīt samērā daudz krievvalodīgo, “atdot” Krievijai. Viedais prezidents Nazarbajevs dara visu, lai šo tendenci apturētu. Par savu jauno galvaspilsētu viņš 1998. gadā izraudzījās valsts vidienes ziemeļu joslā bezgalīgajās stepēs sakņupušo Akmoļinsku, ko Ņikita Hruščovs bija pārdēvējis par Ceļinogradu (no krievu vārda “ceļina” – neskartas zemes) un ieplūdinājis tur tūkstošiem krievisko “komunisma cēlāju”. Nazarbajevs piešķīra tai nosaukumu Astana (kazahu valodā – metropole) un par naudu, kas iegūta no naftas eksporta, te tapa arhitektonisks brīnums – kongresu pilis, ministriju augstceltnes, universitātes pilsētiņa, parki, vēstniecību kvartāls un tā tālāk. Tas ir kazahu nacionālā lepnuma iemiesojums.
Tātad kirilicas vietā – latīņu alfabēts. Tehniski šāda pāreja turciskas cilmes valodām nav grūta: atliek apzīmēt cieto “k” ar burtu “q”, burtiem “s” un “c” likt klāt astītes un pārveidot burtus “e” un “y” tā, lai atveidotu skaņu, ko vācieši apzīmē ar vārdu “umlaut”.
Kremlim pietuvinātajās aprindās valda sašutums par prezidenta Nazarbajeva lēmumu, jo atvadas no kirilicas nozīmē atvadas no “krievu civilizācijas”, no “krieviskā garīguma” un tuvināšanos nīstajam “globālismam’” un vēl t. s. pantjurkismam. Un, piemēram, Krievijā ietilpstošajā Tatarstānā jau dzirdamas balsis, kas prasa atjaunot latīņu alfabētu arī tur – zemē, ko 16. gadsimtā iekaroja Maskavijas cars Ivans Bargais – Jānis Briesmīgais.
