Uldis Šmits: Atvadas no ideālisma? 5
Džons Makeins savā atvadu vēstulē amerikāņiem rakstīja, ka ar viņa dzīvē pieredzēto “būtu pieticis desmit pilnvērtīgiem mūžiem”. Gūtajai kara lidotāja, karagūstekņa un ilggadēja kongresmeņa pieredzei šķietami vajadzēja sekmēt, lai viņš kļūtu par cinisku reālpolitiķi. Taču Makeins bija un palika ideālists, ko apliecina gandrīz katra viņa publiskā uzstāšanās. Arī atvadu vēstule.
Tās noslēgumā, starp citu, atgādināts, ka pirms desmit gadiem viņam nācās atzīt zaudējumu ASV prezidenta vēlēšanās, tomēr Republikāņu partijas senators Makeins pieminēja šo faktu nevis ar rūgtumu, bet kā privilēģiju, kas vairoja ticību nācijai.
Jāatgādina, ka toreizējais uzvarētājs Demokrātu partijas pārstāvis Baraks Obama simbolizēja jaunas vēsmas un lielas cerības. Pārsvarā nepiepildītas. Nelīdzēja arī Baltā nama iniciētā Vašingtonas un Maskavas attiecību “restartēšana” neilgi pēc Krievijas iebrukuma Gruzijā. (Saskaņā ar dažiem nostāstiem tieši senators Makeins pierunājis Džordžu Bušu – Obamas priekšteci amatā – raidīt Kremlim vēstījumu, kas lika invāziju apturēt.) Pavisam nesen, kad pienāca senatora nāves ziņa, eksprezidents Obama veltīja agrākajam politiskajam sāncensim ļoti atzinīgus vārdus, kuros bija jaušams kas vairāk par šādās reizēs ierasto cieņas izrādīšanu. Jo, kā feisbukā rakstīja Obama, reti kurš izturējis “ko līdzīgu tiem pārbaudījumiem, kādus piedzīvoja Džons”, un ne katrs spēj būt tik drosmīgs, bet visi var tiekties pēc tā, lai iegūtu pārliecības spēku, kas palīdz “galvenās vērtības turēt augstāk par personiskajām. Džons mums pierādīja, ko tas nozīmē, un par to visi esam viņa parādnieki”.
Žurnālā “The Atlantic” apcerēts vēl viens zīmīgs notikums. Makeins savulaik kategoriski iebildis pret to, ka republikāņu partijas kongresu, kurā viņu izvirza par prezidenta amata kandidātu, organizatoriski sagatavo tagad visiem pazīstamais (apsūdzētā statusā) Pols Manaforts. Viņa ciešā saistība ar Krievijas oligarhu aprindām Makeinam šķita nepieņemama, kaut gan ietekmīgais polittehnologs jau bija iesitis roku dažādu kampaņu rīkošanā un tās viņa vadībā parasti noritēja veiksmīgi. Nevienu pārāk neuztrauca Manaforta sakari ar Vašingtonā spietojošajiem krievu politbiznesa pārstāvjiem (kā Oļegs Deripaska), kuri tur lobēja savas un Kremļa intereses, paļaujoties uz Amerikā iepumpēto naudu un krietni izvērsto ietekmes aģentu tīklu. Šie ļaudis dibināja kontaktus arī ar iespējami noderīgiem pretendentiem uz Balto namu. Ieskaitot Makeinu, bet centieni viņu aplidot cieta neveiksmi. Ar citiem veicās labāk.
Tomēr atsevišķas amatpersonas, pat visaugstākās, vienpersoniski nenosaka Vašingtonas politiku. Nav tik vienkārši iespaidot varas sistēmu, kas sakņojas stiprās demokrātiskās tradīcijās un pilsoniskās sabiedrības izpratnē par taisnīgumu. Makeins bija viens no principiālākajiem šīs valstiskās atbildības sistēmas iemiesotājiem, kurš skaidri saskatīja gan viņa vienmēr aizstāvētās brīvās pasaules apdraudējumu, gan pašus apdraudētājus un nevairījās par tiem runāt. Viņš aizgāja mūžībā ar novēlējumu nešaubīties par savu ideālu spēku. “Mēs nekad neslēpjamies no vēstures. Mēs veidojam vēsturi.” Bet mēs?
