Māris Antonevičs: Valdis Zatlers novērtējis savu misiju politikā 6
Šodien uz savu pirmo sēdi sanāk jaunievēlētā 12. Saeima, un, sekojot tradīcijai, ka par “aizgājēju” noteikti jāpasaka kāds labs vārds (vai arī nekas), pēdējās dienas pagāja tādā nedaudz nostalģiskā noskaņā. Lai gan it kā būtu īstais brīdis novērtēt iepriekšējā parlamenta sasaukuma paveiktos darbus, secinājumiem vairāk bija sajūtu raksturs. Piemēram, kāda Latvijas mediju iecienīta politikas “eksperte” pažēlojās, ka jaunā Saeima būšot sliktāka, jo atkal esot pieaugusi oligarhu ietekme. Tas gan dīvaini, jo daudzi citi eksperti uzskata, ka nekādas īpašas pārmaiņas vēlēšanas nav nesušas, kam apliecinājums ir arī jaunā Ministru kabineta sastāvs.
Lai gan 12. Saeimā nav ievēlēti vairāki līdzšinējie deputāti, pēdējās dienās lielāku uzmanību saņēma bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers. Avīze “Vesti segodņa” viņu trāpīgi nodēvējusi par “Latvijas politikas mori”. Tas ir patapināts no labi zināmā citāta: “Moris savu izdarījis, moris var iet.” Šo frāzi Fridriha Šillera lugā “Fiesko sazvērestība Dženovā” saka moris, kurš palīdzējis grāfam Fiesko organizēt sazvērestību, bet jaunajai varai viņu īsti vairs nevajag. Bingo! Pats V. Zatlers tajā pašā “Vesti” īpaši uzsver, ka 12. Saeimā esot ievēlēti desmit deputāti no bijušās Reformu partijas. Turklāt “Vienotībā” bijušo reformistu ietekme šķiet pietiekami liela, lai pastrīdētos, vai tiešām “Vienotība” žēlsirdīgi devusi šiem politiskajiem “bezpajumtniekiem” patvērumu vai arī Reformu partija patiesībā ir iefiltrējusies “Vienotībā” un pārņēmusi to no iekšpuses. Vai tas nav arī viens no partijas pēcvēlēšanu haosa un apjukuma iemesliem?
Katrā ziņā bijušie Reformas partijas biedri, piemēram, ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, atvadoties no 11. Saeimas, neaizmirsa Zatleram veltīt dažus atzinīgus vārdus, sak, viņš visu darīja pareizi, gan jau vēsture to kādreiz novērtēs. Arī pats Zatlers pelnus uz galvas sev kaisīt nedomā. Citādi ir ar viņa politiskajiem pretiniekiem, kas gatavi kritizēt un nomelnot visu, kam Zatlers savulaik pieskāries.
Taču, ja šobrīd atskatās uz bijušā Valsts prezidenta darbībām 2011. gadā, tad tās diez vai vajadzētu vērtēt kā vienotu veselumu. Ja runā par ierosinājumu atlaist Saeimu, tas bija sabiedrībā ilgi briedis noskaņojums sodīt politiķus par krīzes laika pārestībām. Sauklis “Atlaist Saeimu!” tobrīd jau bija iedzīvojies kolektīvajā apziņā un kļuvis par tādu kā paroli ik reizi, kad vajadzēja paust neapmierinātību ar politikā notiekošo. Jā, bija vēlēšanas, bet tās īsti neizpildīja sodīšanas funkciju un neapmierinātība palika. Tāpēc lēmums par Saeimas atlaišanu tika uztverts ar aplausiem un neviena partija pat nedomāja to apstrīdēt. Daudz lielāka Zatlera avantūra bija jaunas partijas veidošana. Arī te viņš centās iet pavadā sabiedrības pieprasījumam, taču jaunrade izrādījās daudz sarežģītāks pasākums nekā sodīšana, tāpēc sanāca kaut kāds liberālas ievirzes mistrojums, kas neizturēja jau pirmos politiskos pārbaudījumus. Lielīties, ka dažiem biedriem tomēr sanākusi laba karjera un ka partija piedalījusies vairāku nozīmīgu likumprojektu pieņemšanā un ar to faktiski izpildījusi savu misiju, gan ir ciniski. Taču nevar noliegt, ka šajos gados Zatlers ieguvis pieredzi, asāku politisko ožu un redzi, kas vienlaikus ar politisko brīvību ir labs komplekts politikas vērotāja lomai.
