Attīstot saimniekošanu, cilvēki jānotur laukos 0
“Visas valsts vārdā es ļoti pateicos tiem latviešu zemniekiem, kuri kopj laukus, kuri dod savu pienesumu mūsu ekonomikai un veido to, ko mēs saucam par mūsu latvisko identitāti!” aizvadītās piektdienas vakarā Jelgavā, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lielajā aulā, uzrunājot Zemkopības ministrijas konkursa “Sējējs” laureātus, teica Valsts prezidents Egils Levits.
Zemkopības un lauku prestižākais konkurss “Sējējs” šogad notika jau 26. reizi. Konkursu un prēmiju “Sējējs” atmodas laikā nodibināja Latvijas lauksaimnieku biedrības. Sākotnēji šie atzinības pasākumi norisinājās no 1989. līdz 1992. gadam. Jaunā kvalitātē konkursu atjaunoja 1994. gadā. Konkursa noslēguma pasākumos vienmēr piedalās arī valsts augstākās amatpersonas, un šis gads nebija izņēmums.
Starp apsveikuma un pateicības vārdiem amatpersonu uzrunās izskanēja arī nākotnes problemātikas jautājumi, ko visaptverošāk iezīmēja Valsts prezidents. Proti, pēdējos gadu desmitos mūsu laukos no kartes ir pazudušas daudzas vietas un neatbildēts palicis jautājums, vai, attīstot saimniekošanu, mēģināsim noturēt arī apdzīvotību. Jo mūsu tautas mentalitātē tieši lauki ir tie, kas latviešus baro ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Klimata maiņu, kas lauksaimniecību ietekmēs vistiešākajā veidā, apturēt nevarēsim, taču pašu izšķiršanās paliek par to, vai iesim pa industriālās vai bioloģiskās saimniekošanas ceļu.
Konkursa nominācijas un “Sējēja” laureātu sasniegumi rāda, ka Latvijā pagaidām vietas attīstībai pietiek abiem virzieniem.
“Latraps” – simtkārtīgs apgrozījuma pieaugums
Nominācijā “Gada veiksmīgākā kopdarbība” uzvarēja lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvā sabiedrība “LATRAPS” no Elejas, ko 2000. gadā nodibināja 12 Zemgales zemnieki. Šobrīd šajā kopdarbības sabiedrībā apvienojušies 1046 zemnieki no visas Latvijas, kooperatīvs eksportē graudus uz vairāk nekā 30 pasaules valstīm.
“LATRAPS” vadībā no pašiem pirmsākumiem darbojas ģenerāldirektors Edgars Ruža. Sarunā viņš atcerējās, ka savu pirmo balvu “Sējēja” konkursā “LATRAPS” saņēmis 2003. gadā. Toreiz kooperatīvās sabiedrības gada finanšu apgrozījums bijis 2 miljoni eiro, tagad, 16 gadus vēlāk – vairāk nekā 200 miljoni. “Tātad iznāk, ka “Sējēja” balvu saņemšanas starpposmā naudas aprites ziņā esam piedzīvojuši simtkārtēju izaugsmi! Arī man pašam tas izklausās neticami, tomēr vēlreiz apstiprina manu nemainīgo pārliecību: tikai darbojoties kopā, mēs varam sasniegt lielas, sākotnēji pat neticamas lietas!” svinību reizē ar prieku konstatēja Edgars.
Kas varētu notikt vēl pēc 16 gadiem? Viņš domā, ka “LATRAPS” varētu kļūt par kāda globāla graudu audzētāju kooperatīva nozīmīgu sastāvdaļu. “Nevis vergi, kas pazemīgi kalpo globālo procesu diktētājiem, bet līdzvērtīgi un nopietni biedri ar savu varēšanu un prasībām,” uzskata “LATRAPS” vadītājs.
“Ragārēs” piepildīts viss gads
Zemnieku saimniecība “Ragāres” Skrīveros, Daugavas krastā, ir viena no pirmajām, kas Latvijā pievērsās bioloģiskajai lauksaimniecībai. Pirmā saimniece Māra Vaivare ne tikai sāka bioloģiski saimniekot, bet arī apmācīja citus, kuri par to interesējās un vēlējās mācīties. Saimniecībā audzē tējas un garšaugus – vairāk nekā 100 šķirņu, gatavo tēju un garšaugu maisījumus, tur arī atrodami Latvijā lielākie aktinīdiju, tā saukto ziemeļu kivi, stādījumi.
Tagad “Ragārēs” saimnieko Jānis Vaivars – Māras mazdēls, viens no jaunākajiem un aktīvākajiem bioloģiskajiem lauksaimniekiem Latvijā, bieži sastopams tirdziņos ar smaržīgām ārstnieciskajām tējām un žāvētiem garšaugu maisījumiem. Ja pavaicāsiet viņam par koriandru, piparmētru, estragonu, izopu un salviju – reti kurš Latvijā zinās tik daudz.
Šogad Jānis Vaivars kļuva par “Sējēja” prēmijas laureātu nominācijā “Bioloģiskā lauku saimniecība”. Uz lielās skatuves pats atzina – negaidīti, kā “mazs cinītis” apgāzis diezgan lielu vezumu. Vēlāk sarunā izteicās, ka tikai pēdējos gados viņš iemanījies savā nelielajā 8 ha saimniecībā darbus sadalīt un līdz ar to gūt arī ienākumus visa gada garumā.
Piemēram, janvārī sāk darboties ar kļavu sulām, pēc tam dažādām saknēm, tad bērzu sulas, savvaļas augi salātiem un smūtijiem, tad tējas, tad augļi – tas viss viņu esot tā “ievilcis”, ka par citu nodarbošanos nemaz pat nedomā. Viņš ir pateicīgs savai draudzenei, ar kuru beidzot nolēmis veidot arī pats savu ģimeni. “Nekas mums nav par grūtu un neapnīk, jo darbojamies pēc savas pārliecības, neviens mums nespiež, es pats gribu savu vietu nosargāt un saglabāt,” apstiprināja Jānis, slaidais, smaidīgais puisis ar sastrādātām rokām – ikviens, kurš ar viņu kaut nedaudz ir aprunājies, var konstatēt, ka ar mūsu tautas identitāti tik tiešām viss būs kārtībā.
Par latvieša ticību
“Es strādāju, tātad es esmu – tā skan latviešu ticības apliecinājums,” šo Zentas Mauriņas atziņu fragmentu (tikai vēl mazliet garākā versijā) uz aulas lielās skatuves nolasīja “Sējēja” nominācijas “Gada lauku saimniecība” laureāte, Gulbenes novada SIA “Brīvzemnieki” valdes priekšsēdētāja Gunta Biteniece. Viņa vada lielu piena lopu saimniecību, dod darbu daudziem novadniekiem. Tradicionālie pateicības vārdi pēc balvas saņemšanas parasti ir tuviniekiem, komandai, valdībai – nu, kāpēc gan ne? Bet Guntai Biteniecei par visu svarīgāk šajā viņas smagā darba novērtējuma, šajā triumfa brīdī bija nocitēt vienu no mūsu garīgajām līderēm, lai ar viņas vārdiem pateiktos par savu un mūsu visu būtību.
P. S. Autoram konkurss “Sējējs” nav gluži parasts kārtējais pasākums, jo 1991. gadā kopā ar toreizējās “Lauku Avīzes” kolēģiem Voldemāru Krustiņu, Māru Igauni, Ilzi Būmani un Gintu Jansonu kļuvu par šī konkursa vienas no nomināciju laureātiem. Kad saņēmām balvas, mūsu kolēģis Gints 28 gadu vecumā jau bija devies aprakstīt notikumus citā saulē. No tā laika “Sējējs” ir kļuvis par īpašu atskaites punktu, emocionālu pārdzīvojumu un satikšanos vietu. Šogad kopš balvas saņemšanas apritējuši 28 gadi – tikpat, cik bija Gintam. Cilvēks ir dzīvs, kamēr viņu atceras un piemin, – arī tā ir latviešu tradīcija un identitāte. Bija patīkami, ka konkursa saviesīgajā daļā varēju satikt un aprunāties ar pasākuma dalībniekiem, kuri joprojām atceras arī mūžam jauno, azartisko spalvas meistaru, kurš, pilsētas puika būdams, no sirds mīlēja laukus.
Konkursa “Sējējs 2019” uzvarētāji
GADA LAUKU SAIMNIECĪBA
* Gulbenes novada SIA “Brīvzemnieki”, valdes priekšsēdētāja Gunta Biteniece
Veicināšanas balva
* Riebiņu novada ZS “Viktorija”, īpašnieks Ivans Daņilovs
* Ādažu novada SIA “Latfood Agro”, valdes priekšsēdētājs Ilgvars Krūmiņš
GADA UZŅĒMUMS PĀRTIKAS RAŽOŠANĀ
* SIA “Dona”, valdes priekšsēdētājs Kārlis Zemešs
ĢIMENE LAUKU SĒTĀ
* Vārkavas novada ZS “Kārkliņi”, vadītājs Aldis Upenieks
JAUNAIS VEIKSMĪGAIS ZEMNIEKS
* Santa Kuzmika, Ludzas novada ZS “Ciemupe”
BIOLOĢISKĀ LAUKU SAIMNIECĪBA
* Skrīveru novada ZS “Ragāres”, īpašnieks Jānis Vaivars
GADA “LEADER” PROJEKTS VIETĒJĀ RĪCĪBAS GRUPĀ
* Jelgavas novada SIA “ZEKANTS”, projekts “Kraukšķīgu pupu uzkodu “Pupuchi” ražošanas attīstība” un projekta izvirzītājs – “LEADER” Vietējā rīcības grupa “Lauku partnerība “Lielupe””
GADA VEIKSMĪGĀKĀ KOPDARBĪBA
* LPKS “LATRAPS”, Jelgavas novads
RĪTDIENAS SĒJĒJS – MAZPULKS
* Valdemārpils mazpulks – vadītāja Anda Dzene (Talsu novads)
ZINĀTNE PRAKSĒ UN INOVĀCIJAS
* Dr. habil. sc. ing., prof. Pēteris Rivža un vadošie līdzautori: Dr. oec., asoc. prof. Dina Popluga, Dr. sc. ing., prof. Ritvars Sudārs, Dr. agr., asoc. prof. Dzidra Kreišmane, Dr. oec., asoc. prof. Kaspars Naglis-Liepa par monogrāfiju “Siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas iespējas ar klimatam draudzīgu lauksaimniecību un mežsaimniecību Latvijā”.
