Juris Lorencs: Attīstībai svarīga demogrāfija 17
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Turcijā precizēts prezidenta vēlēšanu datums. Paredzams, ka tās notiks nevis vasaras vidū, bet gan 14. maijā. Vēl pirms dažiem mēnešiem pašreizējais prezidents Erdogans varēja būt diezgan drošs par savu pārvēlēšanu. Tomēr politiskās opozīcijas negaidītā spēja vienoties par vienu prezidenta kandidātu ir samazinājusi Erdogana izredzes. Ja vēlēšanas notiktu šodien, Erdoganu apsteigtu Republikāniskās Tautas partijas līderis Kemals Kiličdaroglu. Tomēr līdz vēlēšanām vēl divi mēneši, un Erdoganam ir visas iespējas uzvarēt.
Ziņa par vēlēšanu izsludināšanu mani sasniedza Turcijas lielākajā pilsētā Stambulā. Marta sākumā pēc ilgāka laika bija iespēja atkal ieraudzīt 15 miljonu apdzīvoto metropoli un Vidusjūras krasta pilsētu Izmiru, kas ir Jaunajā Derībā pieminētā Smirna. Publiskajā telpā par vēlēšanām pagaidām gan vēl nekas neliecina. Vienīgie politiķu attēli, kas redzami Turcijā, ir republikas dibinātāja Ataturka ģīmetnes. Nekur neredz prezidenta portretus. Tādi noteikti ir skolās, armijas daļās un valdības iestādēs, bet uz ielām to nav. Toties visur plīvo valsts karogi, sarkanie ar balto pusmēnesi.
Pirmo reizi es apmeklēju Turciju 1992. gadā. Tolaik šī valsts vēl tika pieskaitīta pie “trešās pasaules” zemēm. To gan dēvēja par “nenogremdējamo NATO aviācijas bāzes kuģi” (kas tā patiesībā arī ir), tomēr Turcijas saimniecība nīkuļoja, bet demokrātija tikai sāka atgūties no militārajiem apvērsumiem un ilgās “melno pulkvežu” valdīšanas. Šodien Turcija vairs nav nabadzīga valsts, labklājības ziņā tā tuvojas Eiropai. 2022. gadā Turcijas nacionālais kopprodukts, rēķināts uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes, apsteidza Latviju. Turcijā tas bija 38 800 ASV dolāru, Latvijā – 38 100 ASV dolāru (Starptautiskā valūtas fonda dati). Tomēr skaitļi ir viena lieta, pavisam cita – acīm redzamās pārvērtības. Pa šiem trīsdesmit gadiem Stambulā izbūvētas septiņas metro līnijas, lieliski ceļi, jauna lidosta, izauguši debesskrāpju rajoni. Visā valstī vērojams celtniecības bums. Iespējams, dažkārt tas notiek uz kvalitātes rēķina. Pēc februāra sākumā notikušās zemestrīces Turcijas dienvidaustrumu reģionā mediji ziņo par būvniecības normu pārkāpumiem. Citādi nav iespējams izskaidrot faktu, ka dažas mājas sabrukušas pilnībā, bet citās, kas atrodas turpat blakus, nav ne plaisiņas. Tomēr, neraugoties uz visām problēmām, Turcijas attīstība ir nenoliedzams fakts. Pāsteidz tīrība un sakoptība. Te tikpat kā nav grafiti smērējumu, ik uz soļa redzamas atkritumu urnas, kas ik pa dažām stundām tiek iztukšotas. Valstī ir efektīvs un ērts sabiedriskais transports. Katrā Stambulas vai Izmiras apkaimē atrodas nevis viena, bet daudzas gājēju ielas, pilnas cilvēkiem, veikaliem un ēstuvēm. It kā sīkums, kas raksturo tautas mentalitāti – rūpes par klaiņojošajiem dzīvniekiem. Pilsētu parkos un apstādījumos uzstādītas speciālas mājiņas kaķiem un barotavas, kur cilvēki var izbērt kaķu barības paciņu. Arī suņi, kas dažkārt netraucēti atpūšas ietves vidū, visi ir “sačipoti” un pabaroti. Izmirā nedēļas laikā manu acu priekšā tika novākti un aizvesti nesen nojauktas ēkas gruveši, kas apmēra ziņā līdzinājās “Titānika” paliekām Rīgas autoostas apkaimē. Tāpat varēja vērot, kā dažu dienu laikā tiek atjaunots bruģis ap simts metrus garā Kemal Paša ielas posmā, izvietoti soliņi, sastādītas puķes un košumkrūmi. Pirmā asociācija, kas nāk prātā, – divus gadus ilgušais Ģertrūdes ielas remonts Rīgā.
Vērojot Turcijas attīstību par modernu valsti, gluži dabiski rodas jautājums – kas šos gadus ir traucējis mums, Latvijai? Acīmredzot viens no iemesliem slēpjas demogrāfijā un sabiedrības vecuma struktūrā. 1991. gadā, kad Latvija atguva neatkarību, mūsu valstī dzīvoja 2,65 miljoni cilvēku. Šodien – 1,83 miljoni. Samazinājums – par 30%. Savukārt Turcijā 1991. gadā dzīvoja 54,4 miljoni, šodien – 88,5 miljoni. Pieaugums – par 63%. Vidējais iedzīvotāju vecums: Latvijā – 42,5 gadi, Turcijā – 30 gadi (dati ņemti no “countrymeters.info”). Tādām valstīm kā Turcija, kuras enerģiskā sabiedrība raugās nākotnē, ar daudzmaz kompetentu valdību nemaz nevar iet slikti. Savukārt Latvija ir iekļuvusi lejupejošā spirālē, kas ved uz nekurieni. Mūsu taupības un pieticības (kas tiek aizvietota ar smalkāk skanošo vārdu “reformas”) pamatā ir iedzīvotāju skaita samazināšanās un novecošanās, no kuras izriet gan naudas, gan ārstu, skolotāju, medmāsu, celtnieku, karavīru utt. trūkums. Ekonomistiem un finansistiem jāatbild uz jautājumu – ko nozīmē dzīvot skaitliski sarūkošā un novecojošā sabiedrībā? Cik ilgi var apvienot pašvaldības, slēgt skolas, bibliotēkas un pasta nodaļas, nogriezt līdzekļus medicīnai? Un kur ir tā robeža iedzīvotāju skaita sarukšanai, aiz kuras Latvijas gadījumā sākas valsts sairums? Ja Latvijā nekas nemainīsies, tad tas ir tikai laika jautājums, kad valstī paliks vien Valsts ieņēmumu dienests, kas izmisīgi meklēs līdzekļus Saeimas un Valsts prezidenta kancelejas uzturēšanai. Jo nekam citam naudas vairs neatliks.
