Ivars Ijabs: Svarīgs ir katrs eiro, kas tuvākajos gados ieplūdīs Latvijas ekonomikā 0
Ivars Ijabs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šodien ir svarīgs katrs eiro, kas no Eiropas kopīgajiem fondiem tuvākajos gados ieplūdīs Latvijas ekonomikā. Šo izpratni jo vairāk stiprina neskaidrība par pandēmijas tālāko attīstību, tādēļ cerības uz strauju, tā saukto V-veida, atgūšanos ir bijušas pārlieku optimistiskas.
Tādēļ arī Latvijai nāksies ar krīzes sekām cīnīties vēl ilgāku laiku. Tam būs ļoti svarīgi kopējā Eiropas Atgūšanās un noturības fonda (RRF) līdzekļi, kuriem vajadzētu gan dot mūsu cilvēkiem darbavietas un ienākumus, gan arī sekmēt Latvijas konkurētspēju ilgtermiņā.
Tādēļ 21. jūlijā panāktā Eiropas Savienības valstu valdību vadītāju vienošanās par šāda fonda izveidi un kopīgu aizņemšanos krīzes pārvarēšanas vārdā tiešām ir sasniegums.
Vispirms tas apliecina, ka Eiropas valstis krīzes apstākļos ir spējīgas iziet no ierastās komforta zonas un rīkoties kopīgās intereses vārdā.
Protams, šī vienošanās ir bijusi grūts kompromiss. Panāktais rezultāts tagad ļauj katram no 27 dalībvalstu vadītājiem atgriezties no Briseles mājās ar “medījumu” saviem vēlētājiem – gan taupīgajiem holandiešiem un zviedriem, gan krīzes skartajiem itāliešiem un spāņiem; tikpat labi valstīm – budžeta donoriem, kā valstīm – saņēmējām.
Kā jebkurš kompromiss, arī šis pilnībā neapmierina nevienu, un Eiropas institūciju kuluāros jau šobrīd ir dzirdama pieklusināta burkšķēšana par Padomes lēmuma nepilnībām, nekonsekvencēm un īsredzību.
Tomēr nekādā gadījumā nedrīkst novērtēt par zemu, ka ES valstis pirmoreiz ir vienojušās par kopīgu aizņemšanos uz Eiropas Komisijas rēķina, ar parādzīmēm, kuras jāatdod līdz pat 2058. gadam.
Nekas tāds nebūtu bijis iespējams vēl pirms pusgada, un Covid-19 krīze ir likusi ES dalībvalstu valdībām apjaust Eiropas vienotības vērtību, kura būtu pamatīgi apdraudēta, ja Brisele atstātu problēmas tikai pašu dalībvalstu ziņā un neatvērtu kopīgu maku krīzes pārvarēšanai.
Tomēr krīze ir arī īstais laiks, lai Eiropa godīgi izvērtētu savas nākotnes perspektīvas un aiz skaļajiem sevis pašu cildinājumiem saklausītu arī nākotnes izaicinājumu balsi.
Panāktā vienošanās par RRF un daudzgadu budžetu ir dalībvalstu uzvara; tomēr paliek jautājums – vai tā ir arī Eiropas uzvara? Dalībvalstīm iedalītās krīzes aploksnes tiešām ir iespaidīgas.
Tomēr tās ir veidotas uz Eiropas kopīgo programmu rēķina – to nākotnē vērsto programmu, kuras vēl nesen kā Eiropas nākotnei izšķirīgi svarīgas aizstāvēja Eiropas Komisija un Eiropas Parlaments.
Minēsim tikai dažus lielākos “griezienus”, par kuriem pašsaprotami nerunā valdību vadītāji.
Tā, piemēram, panāktā vienošanās ir būtiski samazinājusi naudu pētniecības un inovāciju programmai “Apvārsnis Eiropa”, no kura līdzekļus gūst arī Latvijas zinātnieki.
Apcirpta ir arī populārā studentu un mācībspēku apmaiņas programma “Erasmus+”, tāpat mazo un vidējo uzņēmumu atbalsta programma “InvestEU” (pie mums agrāk pazīstama kā Mazo un vidējo uzņēmumu instruments).
Īpaši sāpīgi ir skatīties, ka nauda tiek atņemta Taisnīgās pārejas fondam, kura nolūks ir palīdzēt dalībvalstu uzņēmumiem pāriet uz zaļāku un klimatam draudzīgāku saimniekošanu.
Turklāt no 9,4 miljardiem uz pusotru miljardu eiro ir samazināts finansējums ES veselības programmai “EU4Health”, kas pandēmijas apstākļos izskatās, kā minimums, dīvaini.
Tas liek uzdot jautājumu, no kurienes tad mēs sagaidīsim to kopīgo ES atbildi uz arī nākotnē iespējamām epidēmijām, vakcīnas un ārstniecības līdzekļus, ja reiz kopīgais veselības budžets ir tik viegli apgriežams.
Mēs Eiropas Parlamentā jau septembrī strādāsim, lai pirms galīgās vienošanās par budžetu vismaz dažas no šīm pozīcijām uzlabotu. Tomēr diez vai izmaiņas būs ļoti radikālas, un es noteikti neiestāšos par budžeta bloķēšanu parlamentā.
Galu galā tas tomēr ir sasniegums un praktisks apliecinājums Eiropas solidaritātei.
Tomēr tas pamatā ir krīzes pārvarēšanas, nevis nākotnes attīstības un Eiropas globālās konkurētspējas budžets, un par to ir jārunā atklāti.
Arī Latvijas valdībai, lemjot par piešķirto līdzekļu izmantojumu, būtu jāatceras, ka mūsu budžeta aploksne ir veidojusies uz apgriezto attīstības programmu un “sēklas graudu” rēķina.
Tas savukārt uzliek mums pašiem pienākumu vairāk līdzekļu novirzīt tām jomām, kuras nākotnē būs svarīgas gan Latvijai, gan Eiropai kopumā – kā pētniecība un inovācijas, digitalizācija, cilvēku zināšanas un prasmes.
