Attīstība, jaunieši, finanses – aktualitātes Zemgales reģionā 0
Eiropas Komisijas (EK) pārstāvniecības Latvijā vadītāja Inna Šteinbuka šonedēļ divas dienas pavadīja ārpus ierastā darba kabineta sienām. Lai pati savām acīm skatītu, kas par ES fondu naudu paveikts reģionos, un izprastu, kādas ir to problēmas, viņa devās uz Zemgali un Sēliju, apmeklējot Jelgavu, Bausku un Jēkabpili.
Ceļi, budžets un birokrātija
Rīgai tuvākā un Zemgales reģionā lielākā pašvaldība Jelgava EK pārstāvniecības vadītāju sagaidīja ar nelielu salu un skaidru laiku, kas pilnā mērā ļāva izbaudīt vizītes pirmo pieturas vietu – 2010. gadā atvērto atjaunoto Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas torni, kurā nu izvietots Tūrisma informācijas centrs, kāda pirms tam pilsētā nebija. Tieši no torņa vislabāk novērtējams viens no vērienīgākajiem projektiem, kas Jelgavā pašlaik tiek realizēts par ES naudu, – upes promenādes un jaunā gājēju tilta izbūve. Jau šonedēļ notika šo objektu pieņemšana, bet pilsētniekiem un viesiem šo objektu svinīgā atklāšana paredzēta 15. novembrī. “Tas tiešām ir iespaidīgi,” aplūkojusi Jelgavu no augšas, atzina Inna Šteinbuka. Tomēr sarunā ar pilsētas amatpersonām EK pārstāvniecības vadītāja pārliecinājās, ka ne viss rit tik gludi, kā sākotnēji šķiet.
“Lai arī no Kohēzijas fonda līdzekļiem ceļu sakārtošanai šajā plānošanas periodā atvēlētas tiešām lielas finanses, ir jāapzinās, ka visus ceļus uzreiz sakārtot nevar. Viena kilometra asfaltēta ceļa izbūve izmaksā vienu miljonu latu. Jelgavas novadā vien ir 1000 kilometru ceļu kritiskā stāvoklī, tiem pašlaik naudas nepietiek,”
skaidroja Zemgales plānošanas reģiona vadītājs Staņislavs Šķesters, vaicājot, vai var cerēt uz kādiem līdzekļiem šim mērķim ES nākamajā budžeta plānošanas periodā. Tiešām, ceļu sakārtošanai no Kohēzijas fonda izdalīta vislielākā naudas summa – 80% no tās jau apgūti. Kāds būs nākamais ES budžeta sadalījums, vēl nav līdz galam skaidrs. Runājot par līdzekļiem, kas tā arī netika izmantoti pasažieru vilcienu konkursā, EK nostāja – tā jāizmanto kaut vai dzelzceļu sakārtošanai, bet tikai ne ceļiem, jo tiem jau dots pietiekami daudz,” skaidroja I. Šteinbuka.
Savukārt aģentūras “Pilsētsaimniecība” vadītājs Andrejs Baļčūns norādīja, ka vislielākās problēmas sagādā birokrātiskā iepirkuma procedūra, kas neļauj strādāt pietiekami raiti. “Tieši mūsu uzņēmums ir tas, kas dzīvē realizē visus pilsētvides uzlabošanas projektus ar ES finansējumu. Pēdējo piecu gadu laikā ielu, ūdensapgādes, upju krastu sakārtošana bijusi iespējama, pateicoties tikai ES naudai,” atzina A. Baļčūns. “Tomēr tas, kā līdz projektu uzsākšanai nonākam, dzīvē ir murgs – nemitīgās iepirkumu konkursu rezultātu pārsūdzēšanas nekad neļauj sākt darbus Latvijai vispiemērotākajā laikā – maijā. Darbi vienmēr iekavējas,” skaidroja A. Baļčūns.
Jelgavas mērs Andris Rāviņš savukārt norādīja, ka būtiskākais pašlaik esot domāt par to, kā noturēt valstī jauniešus, sniedzot tiem adekvātu, profesionālās izglītības iegūšanai piemērotu izglītību jau skolas laikā.
Rāviņš: “Mums nav jādomā, kā atsaukt atpakaļ tos, kas aizbraukuši. Mums jādomā, kā noturēt tos, kas vēl palikuši. Tam nepieciešamas darba vietas, labi ceļi un sabiedriskā transporta sistēma, kas ļautu ikvienam nokļūt līdz darbam. Diemžēl šīs ir jomas, kurām noņemts vislielākais finansējums.”
Vilšanās un lepnums
Vislielākos pārsteigumus EK pārstāvniecības vadītāja piedzīvoja, tiekoties ar dažādiem Jelgavas jauniešiem. Pirmie Zemgales Reģionālajā kompetenču centrā viņu sagaidīja līderu grupas pārstāvji. “Latvija var iztikt bez eiro.” “Eiropas Savienība dod iespēju ceļot un strādāt, taču to neizjūtam kā vienotu telpu – mājas ir Latvija.” “Šeit nevar nopelnīt, tādēļ brauksim prom.” Šīs ir tikai dažas no domām, ko par savu nākotni un Eiropas Savienību atklāja jaunieši. “Esmu vīlusies, ka jaunieši neatbalsta eiro ieviešanu un Eiropas Savienību neizjūt kā vienotu māju,” pēc sarunas atzina I. Šteinbuka.
“Man gan šķiet, ka viņiem pašiem savs viedoklis vēl nav skaidrs un tas, ko dzirdējām, radies no vecāku pozīcijas un sabiedrībā valdošajām noskaņām,” tā I. Šteinbuka. Jāpiebilst, ka lielākā daļa jauniešu gan atzina, ka, izmācījušies un pastrādājuši ārzemēs, viņi tomēr plāno atgriezties Latvijā.
Savukārt pozitīvu pārsteigumu EK pārstāvniecības vadītāja piedzīvoja Jelgavas Amatu vidusskolā, kurā arodu apgūst frizieri, pavāri un viesmīļi. “Pēc šiem audzēkņiem Latvijas ēdināšanas iestāžu īpašniekiem būtu jāstāv rindā, jo amata prasmes viņi apgūst ar tik mūsdienīgu aparatūru, pieredzi smeļas Itālijā un Francijā, šeit uz vietas strādā lielisku franču ševpafāru vadībā! Šie jaunieši noteikti ir konkurētspējīgi un bez darba nepaliks,” uzskata I. Šteinbuka. Skolā jau realizēti divi ES projekti energoefektivitātes un materiāli tehniskās bāzes uzlabošanai. Skola ieguvusi mūsdienīgas un ērtas telpas audzēkņu apmācībai.
Secinājums pēc vizītes
Inna Šteinbuka: “Pēc viesošanās nu jau diezgan daudzās Latvijas pilsētās var secināt, ka ES fondu izlietojums tajās ir līdzīgs: labiekārtotas ielas, sakoptas kultūras būves, izbūvētas ūdens attīrīšanas iekārtas un kanalizācijas vadi, atbalstīti vietējie uzņēmēji un arī bezdarbnieki. Gan pašvaldību vadītāji, gan iedzīvotāji to novērtē un atzīst, ka ES fondi krīzes laikā bija vienīgā dzīvības artērija. Bez tiem labākajā gadījumā būtu spējuši uzturēt jau esošo infrastruktūru, par kaut kā jauna radīšanu nerunājot. Taču arī problēmas ir līdzīgas. No vienas puses, nav pieejams pārliecinošs, kvantitatīvs izvērtējumspar ieguldītā atdevi: cik daudz jaunu darba vietu tas radīja? Kā jauns ceļš uzlaboja satiksmi, kravu plūsmu? Kā ieguldījumi cilvēku apmācībā ir uzlabojuši viņu iespējas atrast darbu? Jēkabpilī bija vismaz aprēķinājuši, ka uz katru pilsētas iedzīvotāju infrastruktūras sakārtošanā ir ieguldīti 2000 – 2500 latu ES naudas. No otras puses, pašvaldību vadītāji atzīmē arī kopējas problēmas Latvijā radītajā fondu administrēšanas sistēmā, piemēram, lielajā sadrumstalotībā nesaskaņojot plānus un nepaziņojot interesentiem, kā būs. Tā rezultātā vienu gadu asfaltē ielas līdz krustojumam, otru – tās sabojā, labojot krustojumu citā gadā.
Tā kā birokrātijas samazināšana neko nemaksā, lūdzām viņus noformulēt problēmas un mēģināsim palīdzēt tās risināt, lai neatkārtotos nākamajā ES budžeta posmā.
Otrs nozīmīgs vizītes mērķis bija iepazīties ar valdošo noskaņojumu par gaidāmo eiro ieviešanu. Secinājums ir viens: ir jāsāk daudz aktīvāka sabiedrības informēšana reģionos par to, kā notiks praktiskā pāreja. Nav vajadzīga propaganda, ka eiro ir labs, bet gan godīga saruna par plusiem un mīnusiem, kā arī ikdienā nepieciešamās ziņas par maiņas kursu, ietekmi uz cenām citās valstīs u.tml.”
