– Bet tad jau sanāk, ka LU vajadzētu iet gar degunu valdības solītajam finansējumam tām zinātniskajām institūcijām, kas apvienojas! 3
– Nē, jo kritēriji šā finansējuma saņemšanai ir nevis reāla apvienošana, bet gan zinātniskās institūcijas izslēgšana no attiecīgā reģistra. Daļu institūtu no reģistra izslēgsim, jo atrašanās šajā sarakstā tiem neko būtisku nedod, bet LU iekšienē tie turpinās pastāvēt. LU būtu jāattīsta arī zinātniskā sadarbība ar uzņēmumiem un slimnīcām un citiem, kuru darbībā un attīstībā neiztikt bez zinātniskiem atklājumiem. Pētījumiem arī jākļūst aktuālākiem.
– Kad sprieda par darba burtnīcu nepieciešamību skolās, jautāju Pedagoģijas fakultātē, vai ir pētīta šo burtnīcu ietekme uz mācību sasniegumiem…
– Un, protams, ka neviens nebija to pētījis! Tāpēc politika ne tikai izglītībā, bet arī citās jomās, ir vēlmju līmenī, tam pamatā nav zinātniskā padoma. Būs arī jāturpina LU pilsētiņas attīstība Torņakalnā. Piemēram, ēkā, kas tagad Torņakalnā nāk gatava, Bioloģijas fakultātei vieta būs, bet institūtam nebūs. Torņakalnā vajadzētu modernas ēkas arī eksaktām un humanitāri sociālām zinātnēm, jo ļoti svarīga ir savstarpēja mijiedarbība arī ar šīm jomām. Vēlētos tur izveidot arī zinātnes tehnoloģiju parku.
– Par kādu naudu? Jau tagad LU ir 10 miljoni eiro lielas parādsaistības, ar ko priekšvēlēšanu kampaņā biedēja jūsu konkurents Juris Borzovs.
– Ar Torņakalna attīstību saistīti tikai seši miljoni eiro parādu. Tie bija kā līdzfinansējums struktūrfondu līdzekļiem. Pārējie četri izlietoti, lai savestu kārtībā LU mantotos īpašumus: Morberga vasarnīcu Dzintaros un Ratnieku kompleksu, kas ir tekstilrūpnieka Hirša novēlējums LU. Diemžēl ekonomiskās krīzes dēļ pagaidām nav izdevies šos ieguldījumus atpelnīt. LU senāts jau pirms diviem gadiem nolēmis, ka parādi jāsedz apsaimniekojot – iznomājot vai pārdodot – citus LU īpašumus, kas nav nepieciešami studijām. Parādās diezgan drošas iespējas parādu tuvāko gadu laikā nolikvidēt.
– Kuri tad ir tie īpašumi, kas LU varētu glābt no parādu nastas?
– Piemēram, zeme Kleistos, kā arī Berģos un pie Baltezera kanāla. Turklāt saimnieciski izmantojot tās ēkas, kas atbrīvosies, daļai fakultāšu pārceļoties uz Torņakalnu, varam iegūt finansējumu tālākai Torņakalna attīstībai.
– Diez vai ienākums no atstātajām centra ēkām ir drošs. Bijusī Iekšlietu ministrijas ēka Raiņa bulvārī astoņus gadus stāvējusi neizmantota.
– Iespējams, valsts nekustamo īpašumu pārvaldītāji nebija pietiekami prasmīgi vai aktīvi. Savukārt, runājot par LU ēkām, domāju, ka jau septembrī zināsim, kā tās tālāk izmantot. Atgriežoties pie Torņakalna attīstības: uzskatu, ka prātīgāk ir ieguldīt jaunas, modernas ēkas celtniecībā, nevis censties uzturēt kārtībā un modernizēt tās ēkas Rīgas centrā, kurās tagad izmētātas atrodas LU fakultātes. Diemžēl no Eiropas struktūrfondu naudas tikpat kā nav iespējams rast finansējumu humanitārajai un sociālajai jomai, kaut tā ir ļoti svarīga sabiedrības attīstībai. Tas nozīmē: ja vēlēsimies jaunas, modernas ēkas arī šīs nozares fakultātēm, finansējums būs jāmeklē kur citur.
