Attieksme pret prezidentu parāda cieņu pret valsti 0
Pašreizējais Valsts prezidents Andris Bērziņš nācis klajā ar iniciatīvu ierobežot eksprezidentu privilēģijas. Tomēr šis jautājums nav diskusiju “rotaļlieta”, jo ārvalstu pieredze rāda, ka privilēģijas bijušajiem prezidentiem ir cieņas izrādīšana par paveikto nācijas labā. Piemēram, ASV eksprezidentus mēdz uzskatīt par nācijas simboliem un viņiem joprojām ir būtiska loma politikā. Eksperti Latvijā uzskata, ka arī mūsu valstī attieksme pret privilēģijām eksprezidentiem rāda gatavību cienīt savu valsti un cilvēkus.
Jūtīgs temats
Eksprezidentu privilēģiju jautājums sabiedrībā uzpeldēja pēc tam, kad tapa zināms, ka bijušajai valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai tiek meklēta jauna automašīna līdz 67 000 latu vērtībā, kam klāt nāktu arī ap 13 000 latu vērts papildaprīkojums. Tā kā iegāde tiks veikta kā publisks iepirkums, summa var būt arī mazāka. Pašlaik bijušajiem prezidentiem valsts piešķir arī apmaksātu dzīvesvietu un apsardzi. Pagājšnedēļ beidzot noskaidrojās, par cik lielu summu un kāds dzīvoklis tiks pirkts eksprezidentam, pašreizējam Reformu partijas Saeimas frakcijas vadītājam Valdim Zatleram. Īpašumu paredzēts iegādāties par 484 934 latiem. Šis piecistabu miteklis atrodas Elizabetes ielā, Rīgā, un tā platība ir 195,33 kvadrātmetri.
“Vaira Vīķe-Freiberga Latvijas labā starptautiskajā vidē ir izdarījusi tik daudz, ka man nav žēl, ka viņa saņemtu labu dzīvokli un arī citas lietas, taču tādā mazā sabiedrībā kā Latvija jautājums ir par ētiku un samērību,” saka etiķetes speciāliste Irma Kalniņa.
Jautājumi par eksprezidentu privilēģijām cēlušies arī Igaunijā, kur prese interesējusies par to, vai eksprezidentam Arnoldam Rītelam par apmēram 28 000 latu līzingā uz pieciem gadiem ņemt ģimenes automašīnu “Crysler Voyager”? Vai tas nav pārāk dārgs prieks? Kā skaidro Igaunijas Prezidenta kancelejas pārstāvis Tomass Sildams, eksprezidentam automašīna nāk no prezidenta kancelejas un tās nomāšana līzingā ir ierasta prakse. Igaunijā eksprezidents bauda arī iespējas saņemt valsts apmaksātu dzīvokli vai māju un tiek apmaksāti arī komunālie izdevumi un remonts, taču apsardze nav paredzēta.
Drošības apsvērumu dēļ ārvalstu prezidentiem tiek norīkota apsardze, arī Latvijā par tās atstāšanu vai noņemšanu lemj ik pēc četriem gadiem. Drošības apsvērumi tiek skaidroti arī ar to, ka eksprezidenti savulaik strādājuši ar valsts noslēpumu. Latvijas eksprezidentiem ir arī savs personīgais sekretārs.
Arī Lietuvā bijušie prezidenti saņem apsardzi un viņiem ir iespēja lietot kādu no prezidenta kancelejas automašīnām. Pēc Valda Adamkus termiņa beigām viņam lietošanā nodeva valstij piederošu 520 kvadrātmetru lielu māju elitārajā Turniškes rajonā. Tāpat viņam piešķirts sekretārs referents, autovadītājs un mājsaimniece, un viņam ir tiesības izmantot vienu apsargu.
Tādā nelielā valstī kā Bulgārija bijušajiem prezidentiem tiek nodrošināta apsardze gada ilgumā, taču pēc tam viņš var izmantot tikai automašīnu. Bijušajam prezidentam šajā valstī ir tiesības uz biroju kādā no pilsētām, un tā uzturēšanai gadā no valsts budžeta var tērēt līdz 15 000 eiro. Ja bijušais Bulgārijas prezidents kļūst, piemēram, par deputātu, tiesnesi vai izmeklētāju, viņš minētās privilēģijas zaudē.
Lai nedzīvotu trūkumā
Krasi atšķirīgāka aina ir ASV. Kopš 19. gadsimta beigām sabiedrības noskaņojums diktēja, ka bijušajiem prezidentiem nav cienīgi iesaistīties biznesā, un par atbilstošiem amatiem viņiem tika uzskatīta darbošanās jurisprudencē, augstskolu pasniedzēju darbā vai publicistikā. Daži no bijušajiem prezidentiem, piemēram, Razerfords Hejs, kļuva par veiksmīgiem uzņēmējiem, bet citi, kā Uliss S. Grants, cieta no finansiāliem zaudējumiem. Grantam pat tika konfiscēts personiskais īpašums.
Doma par īpašu privilēģiju piešķiršanu ASV eksprezidentiem radās tikai 1912. gadā, kad ar šādu ideju klajā nāca bagātnieks filantrops Endrjū Kārnegī, piedāvājot 25 000 dolāru lielu ikgada pensiju bijušajiem prezidentiem, taču Kongress skatījās greizi uz to, ka sociālās garantijas eksprezidentiem nodrošinātu privāts fonds, un bijušais prezidents Viljams Hovards Tafts publiski piedāvājumu noraidīja.
Eksprezidenta Harija Trumena finanšu situācija bija iemesls, kādēļ ASV 1953. gadā atkal kļuva aktuāls bijušo prezidentu garantiju jautājums. Trumenam bija radušās grūtības ar sava biroja uzturēšanu. Tas rosināja Senātu nākt klajā ar iniciatīvu, kuras mērķis būtu ar privilēģijām eksprezidentam izrādīt cieņu viņa paveiktajam, kā arī ļautu eksprezidentiem izvairīties no iesaistīšanās biznesā vai nodarbē, kas nebūtu atbilstoša tam līmenim, kāds viņiem bija, pildot prezidenta pienākumus. Trumena finanšu situācija bija spilgts piemērs – viņš bija noraidījis vairākus biznesa piedāvājumus, un viņa ienākumi veidojās no tēva fermas pārdošanas un ienākumiem par saviem memuāriem.
Nacionālie simboli jāsargā
Galu galā 1958. gadā ASV tika pieņemts bijušo prezidentu akts, kas ar dažādiem labojumiem darbojas vēl joprojām. Savukārt kopš 1962. gada ASV Slepenais dienests nodrošina apsardzi bijušajiem prezidentiem, jo viņus var uzskatīt par “ievērojamiem nacionālajiem simboliem”. Mūsdienās visi četri dzīvi esošie ASV eksprezidenti – Džimijs Kārters, Džordžs Herberts Valkers Bušs, Bils Klintons un Džordžs Valkers Bušs – saņem ap 200 000 dolāru lielu gada pensiju, kas atbilst valsts augstākā līmeņa amatpersonu atalgojumam.
Bijušie prezidenti var veidot arī savus birojus un nodarbināt asistentus un palīgdarbiniekus. Biroja darbinieka alga nedrīkst pārsniegt 172 000 dolārus gadā. Pastāv arī iespēja algot papildu darbiniekus par privātiem līdzekļiem. Bijušie ASV prezidenti dzīvo savos īpašumos – Dž. Bušs jaunākais (attēlā) savā rančo Teksasā, Bils Klintons – Ņujorkā, Džordžs Bušs vecākais – netālu no Hjūstonas, bet Dž. Kārters ir atgriezies dzimtajā pilsētā Pleinsā Džordžijas štatā. Bijušajiem prezidentiem un viņu dzīvesbiedrēm pienākas arī apsardze – 10 gadus ilga apsardze pēc prezidentūras termiņa beigām pieejama prezidentiem, kas stājušies amatā pēc 1997. gada, bet iepriekšējie saņem mūžu ilgu apsardzi.
Pašlaik gan ASV sabiedrībā ir diskusija par apsardzes ilgumu bijušajam prezidentam Dž. Bušam jaunākajam un, iespējams, nākotnē arī pašreizējam prezidentam Barakam Obamam. Ņemot vērā drošības situāciju pasaulē, pastāv jautājums, vai apsardzei nevajadzētu būt uz ilgāku laiku. Tāpat bijušajiem ASV prezidentiem tiek apmaksāti transporta izdevumi.
Francijā pienākas pat šefpavārs
Arī lielākajās Eiropas valstīs bijušo prezidentu privilēģijas nav sabiedrības dienaskārtībā. Lielas privilēģijas bijušajiem prezidentiem pienākas Francijā, kur kā prezidentālas valsts bijušie vadītāji viņi baudījuši plašākas pilnvaras un ietekmi. Publisko finanšu eksperts Renē Dosjērs apgalvo, ka katrs bijušais Francijas prezidents valstij izmaksā 1,5 miljonus eiro gadā un kopumā tie ir 4,5 miljoni gadā, jo šobrīd ir uzturami trīs bijušie prezidenti – Valerī Žiskārs d`Estēns, Žaks Širaks un Nikolā Sarkozī.
Parasti Francijas eksprezidentiem jau ir sava dzīvesvieta, taču viņi var saņemt telpas birojam ar diviem darbiniekiem, piemēram, pavāru un apkopēju. Eksprezidents Valerī Žiskārs d`Estēns spējis dabūt vēl divus darbiniekus. Bijušā Francijas prezidenta labā var strādāt septiņi biroja darbinieki – biroja vadītājs, divi asistenti un trīs sekretāri, kā arī arhivārs. Pienākas arī oficiālā automašīna ar diviem šoferiem, divi policisti apsardzei un policijas novērošana prezidenta privātīpašumam.
Starp priekšrocībām ir arī brīva ceļošana eksprezidentam un viņa dzīvesbiedrei vai partnerei labākajā lidsabiedrības “Air France” lidmašīnu vai Nacionālās dzelzceļa kompānijas vilcienu klasē.
Ceļojot ārpus Francijas, eksprezidents saņem tādas pašas iespējas kā esošais prezidents – viņu uzņem Francijas vēstnieks un aicina palikt vēstniecībā, kā arī vēstnieks organizē eksprezidentam uzturēšanos valstī. Pēc eksprezidenta nāves dažas priekšrocības var izmantot viņa atraitne, līdzīgi kā citās valstīs. Bijušais prezidents mēnesī saņem 6000 eiro dotāciju.
Vācijā par auto jārūpējas pašiem
Bijušie Vācijas prezidenti var saņemt priekšrocības, ja no amata atkāpušies politisku, nevis privātu iemeslu dēļ. Tā kā bijušais prezidents Kristiāns Vulfs, kurš bija iesaistīts skandālā ar mēģinājumu ietekmēt presi, uzskatījis, ka atkāpšanās notikusi politisku iemeslu dēļ, viņš saņem visas privilēģijas. Tomēr starp tām nav automašīna, par to bijušajiem Vācijas prezidentiem jārūpējas pašiem.
Vācijas praksē arī nav ierasts bijušajiem prezidentiem piešķirt atsevišķas dzīvojamās telpas – apdzīvoto māju pārbauda atbildīgie dienesti un, ja nepieciešams, uzlabo stāvokli, piemēram, lai durvis un logu slēģi būtu droši. Bijušais prezidents var saņemt arī apsardzi, kā arī nodarbināt savām vajadzībām privātsekretāru. Pēc Vācijas apmēriem bijušais prezidents nesaņem lielu mūža pensiju – tie ir ap 200 000 eiro gadā. Tik lielu var saņemt arī nelielas Vācijas pilsētas komercbankas filiāles bijušais vadītājs.
Trūkst cieņas pret valsti
Pašreizējais Latvijas prezidents Andris Bērziņš nācis klajā ar iniciatīvu ierobežot bijušajiem prezidentiem paredzētās privilēģijas, taču ierobežojums neattieksies uz esošajiem eksprezidentiem. Prezidenta preses padomniece Līga Krapāne skaidro, ka Andris Bērziņš jau iepriekš izteicies, ka varētu tikt rosinātas izmaiņas likumdošanā, kas reglamentēs eksprezidentu automašīnu klases “griestus”. Pašlaik likumdošanā tas nav noteikts. A. Bērziņš pēc savas prezidentūras termiņa beigām neuzskata par nepieciešamu izmantot eksprezidentiem paredzētās garantijas. Te nu būtu jāpiebilst, ka A. Bērziņš ir labi materiāli nodrošināts. Taču rodas jautājums, kāda bāze būs nodrošināta citam potenciālajam eksprezidentam.
“Ja esošais prezidents to vēlas, tad lai atsakās no privilēģijām,” kritiski par prezidenta ieceri izsakās Latvijas Universitātes ētikas profesore Skaidrīte Lasmane. Viņa uzskata, ka eksprezidenti ir pelnījuši cieņas apliecinājumus par izdarīto valsts labā. Vienīgi jautājums prezidenta automašīnas lietā varētu būt par tās vērtību. “Mūsu sabiedrība nav gatava cieņas izrādīšanai un pietrūkst valstiskas domāšanas. Pret Vairu Vīķi-Freibergu, manuprāt, jājūt pateicība un cieņa. Cilvēkiem ir skaudība, kas ir viena no maziskākajām īpašībām. Anglija uztur savu karalieni un galmu – tas ir savas valsts atzīšanas un pašlepnuma jautājums, un tas angļiem arī maksā. Attieksme pret prezidentu parāda arī cieņu pret valsti. No viņiem varam mācīties šo cieņas pilno attieksmi pret karalieni un valsti,” teic profesore. “Katrs prezidents ir darījis ko labu.”
