5
Aleksandrs Vešņakovs No 2008. līdz 2016. gadam
Kad bijušais Krievijas Centrālās vēlēšanu komisijas vadītājs Aleksandrs Vešņakovs 2008. gadā ieradās Latvijā, tas tika novērtēts kā nosūtījums “trimdā”. Putins bija nolēmis ciešāk “pievilkt skrūves”, un, lai to izdarītu, bija vajadzīgi savi cilvēki visās varas struktūrās, ieskaitot vēlētos orgānus. Acīmredzot Vešņakovs neizrādīja pietiekamu gatavību tik ļoti “smērēt” rokas manipulācijās ar vēlēšanām, tāpēc viņa vietā tika atrasts cits. Taču Vešņakovs ļaunu prātu neturēja – nokļūšana Latvijā nebija tas sliktākais, kas dzīvē var notikt. Diezgan ātri atklājās, ka viņš ir konformists, kurš, nebūdams pārliecināts putinists, tomēr spēj izdabāt priekšniecībai. Kremli tas apmierināja, un Vešņakovs jaunajā amatā nostrādāja diplomātijas praksei neierasti ilgu laiku – astoņus gadus. Šajā laikā Krievijas ārpolitika kļuva impēriskāka, notika uzbrukums Gruzijai (2008), Krimas okupācija un agresija Donbasā (2014). Visi šie notikumi, protams, satrauca Krievijas kaimiņvalstis. Vešņakovs “mierinātāja” lomā īpašu pārliecību neradīja. Viņš vienkārši atkārtoja Maskavas “oficiālo” meldiņu, ka vainīga ir otra puse. Gruzīni paši esot uzbrukuši Dienvidosetijai, ukraiņi paši gāzuši likumīgo varu, Krimas iedzīvotāji demokrātiski izlēmuši pievienoties Krievijai, bet ar karu Donbasā Krievijai vispār neesot nekāda sakara. Ja vēstnieka vietā sēdētu pasaku puisēns Pinokio, viņam šo uzstāšanos dēļ būtu izaudzis ļoti garš deguns. Par kādu uzticību te vēl varētu runāt?
Runājot par Latvijas un Krievijas attiecībām, Vešņakovs parasti centās ieturēt optimistiski lietišķu toni, stāstot par tirdzniecības bilancēm un citiem rādītājiem. Tiesa, saasinoties starptautiskajai situācijai, arī vēstnieks kļuva agresīvāks, zaudēja pieklājību un nedaudz sāka atgādināt savu priekšgājēju. Tā, komentējot bijušās Latvijas prezidentes V. Vīķes-Freibergas izteikumus, A. Vešņakovs norādīja: “Žēl, ka, atšķirībā no sportistiem, politiķiem, tostarp bijušajiem, pirms uzstāšanās nav pienākums veikt dopinga kontroli.” Arī sākotnēji formāli ievērotā politiskā neitralitāte ar laiku kļuva arvien vaļīgāka, līdz vēstnieks vairs nekaunējās Latvijas vēlētājus uzslavēt par pareizu izvēli, Rīgas domes vēlēšanās atbalstot “Saskaņu” un Nilu Ušakovu, kritizēja Saeimas pieņemto Satversmes preambulu un izteica pārmetumus latviešu medijiem. Īpaši ciniska no Vešņakova puses bija demonstratīvā kara noziedznieka Vasīlija Konova piemiņas godināšana. Nonāca līdz tam, ka Vešņakovs tika izsaukts uz pārrunām Latvijas Ārlietu ministrijā. Drīz parādījās ziņa, ka Maskavā izraudzīts jauns vēstnieks.
