5
Paziņojums, ka par vēstnieku plānots iecelt bijušo enerģētikas ministru Viktoru Kaļužniju, Latvijas politiskajās aprindās izraisīja lielu rosību. Uzreiz parādījās runas par gaidāmajām pārmaiņām attiecībās. Tā brīža ārlietu ministrs Artis Pabriks (Tautas partija) steidza secināt, ka “ar šo rīcību Krievija apliecina, ka Latviju uzskata par stratēģiski svarīgu partneri”. Presē tika apspriesta versija, ka Kaļužnijam dots uzdevums sakārtot naftas tranzīta lietas, jo tieši ar šiem jautājumiem viņš visu mūžu bija nodarbojies, kamēr diplomātijā bija iesācējs. Diplomātiskās pieredzes trūkums atklājās ļoti ātri, un pats Kaļužnijs nemaz neuzskatīja par vajadzīgu to apgūt. Savulaik Maskavas prese bija viņu aprakstījusi kā “skandalozāko valdības ministru” Krievijā, taču Latvijā viņš kļuva par skandalozāko vēstnieku, un šajā ziņā joprojām palicis nepārspēts. Kaļužnijs Rīgā uzvedās kā ambiciozs politiķis, kurš te ieradies visus pārmācīt un pārveidot pēc saviem ieskatiem. Vēstnieki bieži mēģina apiet asos stūrus, bet Kaļužnijs burtiski rāvās uz tiem. Piemēram, par 1940. gada okupāciju viņš vienā no savām pirmajām intervijām paziņoja: “Krievijai nav par ko atvainoties Latvijai. Lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju nedzīvoja tajā laikā, un arī Krievijas valsts tad nebija. (..) Ar ko būtu vainīga krievu tauta? “Čeku” vadīja polis Dzeržinskis, no 44 Revolucionārās kara padomes locekļiem 38 bija ebreji, četri – latvieši un tikai viens krievs. Paanalizēsim, kas vadīja VDK un kas pēc nacionalitātes bija Staļins.” (“Vesti segodņa”) Latvijas politiķi vienkārši apstulba no šādas antisemītiskas ievirzes “analīzes”. Kad žurnālisti vērsās pie Latvijas ārlietu ministra A. Pabrika, viņš godīgi atzina, ka nezina, kā rīkoties un piesardzīgi sprieda: “Es ceru, ka viņš [Kaļužnijs] ļoti drīz piemērosies Eiropas diplomātiskajām vērtībām. Katrā gadījumā rodas viela pārdomām.”
Kaļužnija kungs mēli gan nepievaldīja. Kā noprotams, dažreiz par to satraucās arī priekšniecība Maskavā. Saņēmis aizrādījumus, Kaļužnijs atbildību par saviem izteikumiem centās uzvelt Latvijas medijiem, kas viņu esot izprovocējuši vai neprecīzi citējuši.
Iepriekšējie Krievijas vēstnieki bija izvairījušies apmeklēt Okupācijas muzeju, Kaļužnijs izaicinoši pieņēma ielūgumu, lai izteiktu pretenzijas pret to, kā Latvija atspoguļo vēsturi. Piemēram, vēstniekam šķita, ka Staļina un Hitlera portreti atrodas pārāk tuvu, un viņš paziņoja: “Tā ir zaimošana!” Vienā no stendiem redzot velteņus, ko kājās āvis kāds uz Sibīriju izsūtītais, vēstnieks uzskatīja par vajadzīgu piemetināt: “Vai jūs zināt, kas tagad Krievijā ir pieprasīta prece? Vaļinki! Labus vaļinkus šodien iegādāties nav nemaz tik vienkārši!” Vēlāk Krievijas TV viņš lielījās, ka esot Latvijas propagandai izsitis no rokām svarīgu trumpi, jo vairs nevarēšot stāstīt, ka Krievijas amatpersonas izvairās no Okupācijas muzeja. Taču, viņaprāt, “tas nav muzejs, bet gan haotisks dokumentu arhīvs, kas savākts, balstoties uz apvainojuma ideoloģiju pret Latviju padomju laikā”.
Tikmēr valstu attiecībās notika interesantas kustības – ielūgumus uz Maskavu saņēma vairāki Latvijas ministri, un arī prezidente Vaira Vīķe-Freiberga 2005. gada 9. maijā apmeklēja “uzvaras dienas” svinības Maskavā, lai gan sabiedrībā tas raisīja asas diskusijas. Vēlāk tika sagatavots un parakstīts Robežlīgums. Tieslietu ministram Gaidim Bērziņam (“TB”/LNNK), kurš iebilda Abrenes jautājumā, vēstnieks Kaļužnijs veltīja repliku: “Viņam ārstēties vajag un vairāk lasīt grāmatas par vēsturi un dokumentus.” Te gan jāpiebilst, ka vēl piktāk pret iebildumiem reaģēja Krievijas prezidents Vladimirs Putins, kādā preses konferencē dusmīgi noberot: “Nevis Pitalovas rajonu viņi dabūs, bet miruša ēzeļa ausis…”
Pie Kaļužnija un viņa izteikumiem Latvijā visi pamazām pierada un nepievērsa uzmanību. Tomēr, kad, tuvojoties viņa kadences beigām, parādījās ierosinājums apbalvot skandalozo sūtni ar Triju Zvaigžņu ordeni, daudzi to uztvēra gandrīz kā zaimošanu. Apbalvošana nenotika. Pašu Kaļužniju diplomāta darbs bija manāmi nogurdinājis. Viņš neslēpa: “No Ārlietu ministrijas simtprocentīgi aiziešu, bet, kurp iešu, pagaidām neesmu izlēmis – uz naftas jomu vai ierēdniecību.”
Baumoja, ka viņu varētu iecelt par Kirovas apgabala gubernatoru, tomēr piedāvājums nesekoja. Kaļužnijs pievērsās politikai, iestājoties kreisajā partijā “Rodina”. Vēl vienu skandālu saistībā ar Latviju viņš paguva “noorganizēt” nesen, intervijā radio “Eho Moskvi” atklājot, ka “Saskaņas” un Nila Ušakova uzvara Rīgas domes vēlēšanās patiesībā esot “projekts”, aiz kura stāvējusi Krievijas vēstniecība. “Mums bija izveidota programma, ka 2009. gadā Rīgai jākļūst “krievu”, bet 2010. gadā – Saeimai,” sacīja bijušais vēstnieks, lepojoties, ka pirmo daļu izdevies realizēt, taču vēlāk “programma” pārtraukta. Gan “Saskaņas”, gan Krievijas vēstniecība šos apgalvojumus kategoriski noliedza, saucot tās par “fantāzijām”.