Aleksandrs Udaļcovs No 1996. līdz 2001. gadam. 5
Kā pagrieziens Latvijas-Krievijas attiecībās bieži tiek minēts 1998. gada 3. marta krievu pensionāru pikets pie Rīgas domes (tagad ēkā atrodas Ārlietu ministrija), uz kuru viņus bija musinājis Ždanokas partijas rupors “Panorama Latvii”. Maskava ļoti asi reaģēja uz policijas centieniem aizbīdīt piketētājus no Valdemāra ielas braucamās daļas. Sekoja dažādi skaļi paziņojumi no Krievijas politiķiem, tajā skaitā aicinājumi boikotēt Latvijas preces. Drīz, 1999. gadā, Krievijā notika varas maiņa – ar Jeļcina svētību par prezidentu kļuva Vladimirs Putins.
Šajā posmā Krievijas vēstnieks Latvijā bija Aleksandrs Udaļcovs, kurš drīz pēc ierašanās, apmeklējot Daugavpili, paziņoja: “Mēs nekad neesam slēpuši, ka skatām Krievijas ekonomiskās intereses saistīti ar krievu stāvokli Latvijā.” Viņš gan tūlīt pat piebilda: “Taču mēs neizvirzām ultimātus. Ceru, ka mums nenāksies slēgt tranzīta koridorus.” Šādi diplomātiski mājieni ar ekonomiskās šantāžas elementiem kļuva par jauno Krievijas politiku attiecībās ar Latviju.
Udaļcovs nāk no inteliģentu ģimenes, viņa tēvs bija PSRS vēstnieks Grieķijā, bet vectēvs – universitātes rektors. Jau pirms došanās uz Latviju diplomāts bija labi iepazinis Baltijas valstis, jo strādāja departamentā, kas atbildīgs par šo virzienu. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāmin, ka pašlaik (kopš 2013. gada) A. Udaļcovs ir Krievijas vēstnieks Lietuvā. Kamēr Maskavas politiķi dedzīgi apsprieda, kā varētu bargāk sodīt nepaklausīgās Baltijas valstis, diplomātiskā līmenī bija mierīgāk. Udaļcovs sarunās ar Latvijas amatpersonām un presi parasti uzsvēra, ka viņš neatbalstot ekonomiskās sankcijas pret Latviju. Kad Krievijas Valsts dome izskatīja attiecīgu likumprojektu, viņš mierināja: “Padomju laikā bija tāds joks: “Vai zināt, kas notiks pēc PSKP XXVII kongresa?… Svētku bankets notiks.” Latviju nekas slikts negaida. Pat ja likumu pieņems, tas stāsies spēkā tikai pēc tam, kad to būs atbalstījusi Federācijas padome un parakstījis prezidents.”
