Attiecību termometrs Antonijas ielā: pieci Krievijas vēstnieki Latvijā, kas bija līdz šim 5
Aleksandrs Raņņihs No 1992. gada līdz 1996. gadam.
Cilvēks, kas iekārtojas zināmajā ēkā Antonijas ielā 2 – bijušajā tirgotāja Jakša namā (no šīs ēkas balkona savu bēdīgi slaveno runu pēc 1940. gada okupācijas teica Staļina rokaspuisis Andrejs Višinskis), ir kā Latvijas-Krievijas attiecību termometrs. Ja vērtē jauno vēstnieku Jevgēņiju Lukjanovu, nākas secināt, ka temperatūra šobrīd ir augsta. Uz Latviju dodas prezidentam Putinam uzticīgs cilvēks, spēka politikas piekritējs, kurš apgalvo, ka “Krievijai nemainīgi ir tikai divi sabiedrotie – armija un flote”.
Kas bijuši pirms viņa? Tā ir diezgan raiba plejāde, sākot no krievu augstmaņu stila cienītāja līdz pat skandalozam politiķim, kurš mēģina visus pamācīt.
Ja vērtē pirmā Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina attieksmi pret Latviju, varētu teikt, ka tā bija tēvišķa, diezgan labvēlīga, tomēr ik pa laikam parādījās arī neliels aizvainojums un vēlēšanās pamācīt, kā pareizāk dzīvot. Apmēram tādā stilā darbojās arī pirmais Jeļcina atsūtītais vēstnieks Aleksandrs Raņņihs, kurš iepriekš bija strādājis padomu vēstniecībās Skandināvijas valstīs.
A. Raņņihs lepojās ar savu dižciltīgo dzimtu, uzsverot, ka viņa senčos bijuši arī vairāki diplomāti, un labprāt demonstrēja savus hobijus, kas piestāvēja krievu augstmaņiem – medības un zirgi. Arī rezidenci viņam, protams, vajadzēja vienā no lepnākajām Jūrmalas villām, kas no ārpuses atgādināja pili (pats Raņņihs reiz izteicās, ka tolaik Jūrmalā bijuši tikai divi patiešām sakopti nami – viņa rezidence un slavenā villa “Marta”, kurā saimniekoja “Parex” baņķieris Viktors Krasovickis). Ar Latvijas Ārlietu ministrijas gādību tas tika nokārtots, un, lai gan vēlāk Benjamiņu dzimta pieteica savas tiesības uz šo īpašumu, atgūt to vairs nebija iespējams. Namā Bulduru prospektā līdz pat šodienai mitinās Latvijā rezidējošie Krievijas vēstnieki.
Tas bija laiks, kad daudzi vēl ticēja, ka Krievija patiešām varētu kļūt demokrātiska. Varbūt tāpēc vēstnieks varēja atļauties būt brīvāks izteikumos par savu valsti. Reiz viņš žurnālistiem sacīja: “Man ir grūti, redzot krievu tautu nogurušu no nenoteiktības un nebrīves, kurā tā dzīvo. Tā īsti mana tauta brīvību izjutusi tikai īsu laika sprīdi, jo pāreja no formālās verdzības uz faktisko notika pārāk ātri.”
Bet Baltijas valstis Raņņihs tēlaini esot salīdzinājis ar “Krievijas pakrūti”, it kā labvēlīgā kontekstā, bet liekot saprast, ka nekur tālu Maskava tās neatlaidīs, lai cik draudzīgas kādā brīdī arī šķistu valstu attiecības. Kādā sarunā Raņņihs atklāja savu īpatnējo skatījumu uz vēsturi, ko tolaik atspoguļoja “Latvijas Vēstnesis”: “Pozitīvi, pēc Aleksandra Raņņiha domām, vērtējamas arī Latvijas un Krievijas attiecības 20. un 30. gados, kad Latvija bija suverēna valsts. Tālāk Krievijas vēstnieks izteica nožēlu, ka Latvijā esot tendence tikai negatīvi vērtēt Latvijas un Krievijas attiecības pusgadsimtu ilgajā periodā, kad Latvija atradās PSRS sastāvā. Arī šajā laikā starp Latviju un Krieviju bijuši daudzi gaiši labu kaimiņattiecību fakti. Kā piemēru Aleksandrs Raņņihs minēja abpusējas teātru viesizrādes, kā arī Laimas Vaikules un Raimonda Paula koncertus Krievijā, kas allaž notikuši pārpildītās zālēs.”
Jau 90. gadu sākumā attiecībās iezīmējās visas tās problēmas, kas asi atklājās nākamajās desmitgadēs. Piemēram, vēstnieks tika saukts uz Latvijas Ārlietu ministriju, lai skaidrotu, ko mūsu ūdeņu tuvumā darījuši Krievijas karakuģi. Raņņihs bieži uzsvēra, ka Latvijai nevajadzētu stāties NATO, un izteica neapmierinātību, ka “atkal un atkal vainojat Krieviju dažādos pagātnes notikumos”. Arvien biežāk sāka parādīties pārmetumi par “minoritāšu tiesību” neievērošanu.
Pēc aizbraukšanas no Latvijas Raņņihs vēlāk bija vēstnieks Islandē, Krievijas pārstāvis EDSO un strādāja vairākos citos amatos, bet tagad ir pensijā.
