Attiecību šovā – naudas vara. Anda Rožukalne vērtē raidījumu “Naudas pavēlnieks” 0
Šovā viss ir ārkārtīgi personiski, pat intīmi. Naudas tērēšanas paradumi atklāj ģimenes attiecību nianses. Iegribas, netikumus, ikdienas kārumu sarakstu, dzīvesveidu. “Naudas pavēlnieka” idejas pamatā ir ģimenes budžeta uzticēšana pusaudžiem. Intriga – kas gan notiks? Lai gan viss notiek mierīgi un cipari ņirb – patiesībā šovs ir par īslaicīgu ekstrēmu pieredzi.
Jaunā TV3 šova centrā ir nauda un normālas, mīlošas un labklājīgas ģimenes. Tas rāda Latvijas vidusšķiru, diezgan daudz pastāstot par Latvijas iedzīvotāju dzīves vidi un dodot vielu pārdomām.
Raidījumu atbalsta “Swedbank” Finanšu institūts, un bankas pārstāvji sniedz padomus naudas tērēšanā un taupīšanā. Šovs ir kaut kas pa vidu starp finanšu pratības pamatu apguvi un ielūkošanos citu cilvēku tajā ģimenes dzīves daļā, kas saistīta ar naudas tērēšanu.
Šova daba
Šovs “Naudas pavēlnieks” ir ļoti vienkāršs. Naudas dabas izpratnei tas izmanto tipisko konfliktu, kas rodas, kad ģimenē bērns, šova gadījumā pusaudzis, vēlas ko iegādāties, bet vecākiem pirkums liekas pārāk dārgs. Iespējams, dažu šovam izvēlēto ģimeņu gadījumā tā ir iedomāta problēma, jo
skaidrs, ka šovā piedalās cilvēki, kuru bērni nedzīvo ciešanās, ja viņiem kas nepieciešams.
Šovā tiek piedāvāta iespēja pusaudzim uzņemties ģimenes budžeta plānošanu un tērēšanu, lai redzētu, vai tā iespējams piepildīt mērķi – iegūt kāroto mantu. Taupīšana tiek asociēta ar vēl vienu iegribu, vēlmi tērēt vairāk nekā parasti. Šovs atkārto patērētājsabiedrības uzvedības modeli – ja ir kāds jautājums vai pat problēma, tā tiek atrisināta ar jauna patēriņa akta palīdzību.
Šovs jūs nesatrauks, tikai nedaudz pakutinās emocijas, jo naudas dalīšanu tajā nolemts parādīt, ar kameru noķerot dažus mikrokonfliktus, kas rodas ģimenēs, kad pusaudži nolemj ierobežot pārējo mājinieku pierastos tēriņus.
Pusaudzim grūtākos naudas tērēšanas momentos šovā palīdz “Swedbank” pārstāvji vai citu jomu profesionāļi.
Ģimenes ēdienreižu dažādošanā un taupīgā ēšanā vērtīgu palīdzību sniedza pavārs Raimonds Zommers, bet repera un uzņēmēja Ozola padomi maza biznesa veidošanā gan līdzinājās virspusējam “Instagram” biznesa darbības imidžam. Šaubos, vai aicinājums savu ražošanu balstīt selfijos ar Ozolu varētu dot nopietnu grūdienu biznesā. Tas noderīgs kā neliels komunikācijas jociņš, bet ne vairāk.
Šova vadītāja ir Jana Duļevska, kurai, par spīti pieredzei televīzijā, paredzēts ļoti pieticīgs uzdevums – katras sērijas sākumā viņa metāla koferītī “atnes” 1000 eiro ģimenes tēriņiem un pēdējās šova minūtēs pieklājīgi izjautā dalībniekus.
Diemžēl “Naudas pavēlnieks” turpina jau citos TV3 šovos ierasto, ka vadītājam nav nopietnu uzdevumu.
Janai Duļevskai ir dekoratīva loma, viņai nav iespēju veidot šova noskaņojumu un raksturu. Viņas klātbūtne tiek pamatota ar vārdiem, ka Janas Duļevskas “ģimenē aug divi dēli un arī viņiem patīk tērēt”. Tādu cilvēku ir daudz, bet vai tāpēc jāvada šovs?
Tā titros kā komandas pārstāvji redzami vietējo šovu ražošanā pieredzējušu profesionāļu vārdi. Tomēr šova noteikumi nav skaidri, varētu pieļaut, jo tas nav pateikts, ka apmaiņā pret dalību šovā banka piedāvā ģimenei 1000 eiro, ko tērēs pusaudzis. Izņemot vienošanos, ka ģimene piecietīs filmēšanas neērtības un viņu jaunās pieredzes daļa būs īslaicīga publiska uzmanība, šova noteikumi nav īsti saprotami. Tāpēc arī saturs paslīd garām kā nedaudz mākslota sadzīves konstrukcija, kurā pietrūkst svarīgu, ar naudu saistītu notikumu un detaļu.
Diktatūras nokrāsas
Visticamāk, ka daļai skatītāju patīk šova “Naudas pavēlnieks” morāle, kas tiek pasludināta raidījumu beigās – pusaudži, uzņemoties atbildību par ģimenes budžetu, labāk izprot naudas vērtību, novērtē vecāku atbildīgumu un arī atsaucīgumu pret pārējo ģimenes locekļu iegribām.
Pusaugu bērni iepazīst naudas varu un uzzina, ka taupīšana prasa kaut ko upurēt.
Bet daudziem nepatiks, ka šovs izmaina parastās varas attiecības ģimenē, it kā pazemina vecāku ieguldījumu, nostāda viņus lūdzēju un pat cietēju lomās, jo ģimenes resursi nonāk nevis naudas pelnītāju rokās, bet tiek atdoti bērnam.
Tā, protams, ir spēle, lomu maiņa, bet ne visās ģimenēs spēlēšanās ir vienādi jautra visām pusēm. Viens no varoņiem, Artūrs, tā arī pasaka, ka būs diktators, citi bērni tā to nenosauc, bet nekavējas izmantot savu varu, lai pārmācītu vai sodītu ar naudas palīdzību. Varas resurss tiek izmantots pēc pilnas programmas!
Naudas tērēšana ir ļoti privāts process, tādēļ apbrīnojami redzēt, kā ģimenes atļauj šovam ienākt ļoti tuvu viņu dzīves personiskajā telpā. Uzsprakšķ nelieli konflikti par tērēšanu, interesēm, kas jāsaskaņo, nenovīdīgumu, empātijas trūkumu, paradumiem, kas tiek mainīti par godu šova scenārijam. Skaidri novērojams ne tikai pusaudžu mērķtiecīgums, bet arī egoisms.
Kopumā šovs varētu likt domāt ne tikai par taupīšanas tehnisko pusi, bet arī par taisnīgumu ģimenes attiecībās, par vērtībām.
Šovā padomāts arī par to, tāpēc iekļautas aizkustinošas epizodes par ģimenes svētkiem.
Kāpēc “Swedbank” vajadzīgs šāds TV formāts? Kāpēc banka māca taupīt? Tās bizness un svarīgi ar finansēm saistīti produkti ir balstīti uzkrājumos. Krāšana ir izdevīga bankai un banku iespējai izsniegt lielus aizdevumus.
Bez kopainas
Šovs īstermiņā pieskaras ļoti būtiskiem jautājumiem – cik pamatoti ir ģimenes tēriņi un kā tos sabalansēt; kāpēc svarīgi iekrāt naudu un uzturēt drošības spilvenu neparedzētiem tēriņiem?
Tas palīdz ieraudzīt, ka katrā, arī labi nodrošinātā, ģimenē ir lieki izdevumi.
Tas ir šova pieticīgais izglītojošais devums. Bet tas pagaidām nerunā par to, kā izdzīvot ar tiešām ierobežotu budžetu, ko nozīmē īsta taupīšana, kad jāpieņem svarīgāki lēmumi par to, ka lielāka sulas paka izmaksās lētāk nekā produkts mazā iepakojumā.
Šova saturs liecina par pašlaik populārās “pieredzes ekonomikas” trūkumiem, kad savus lēmumus balstām citu viegli pieejamās pieredzēs. Bez kopainas citu pieredze nenoder, ja vien jūs pirms 40 minūšu ilga šova nezinājāt, ka tēriņu pierakstīšana un saldumu nepirkšana katru dienu ļauj ietaupīt.
Skatītāji var sekot, kā ģimenes tiek galā lielākoties ar ikdienas ēšanas izdevumiem, bet šovs netiek tālāk par jocīgu naudas taupīšanas spēli. Tās rezultāts ir pusaudža vēlmju piepildīšana uz citu ģimenes locekļu interešu rēķina.
Mēs neko neuzzinām par citiem svarīgiem izdevumiem – par mājokli, komunālajiem pakalpojumiem, mēbelēm, sakariem, medicīnas pakalpojumiem, zālēm, lieliem pirkumiem, kredītu maksājumiem.
Šova piedāvātās mikrokrīzes ar piemirstu vārda dienas dāvanu vai kāzu jubilejas vakariņām ir nieks, salīdzinot ar nopietnām krīzēm, kad jāiegādājas un jāiekārto mājoklis, jāpalīdz saslimušam tuviniekam, jāatbalsta bērni, uzsākot patstāvīgu dzīvi ārpus ģimenes.
Protams, ziņkārības apmierināšanai ir pilnīgi pietiekami paskatīties, kā cita ģimene cep ķirbjus vai dažas dienas iztiek bez našķiem.
Mazie taupīšanas soļi droši vien arī piepilda šova ambīcijas un palīdz noslēpt, ka tas tomēr ir bankas komunikācijas projekts. Bet šova veidotāji parādījuši, ka komercmedijos ir profesionāļu komandas, kas piepilda sponsoru pasūtījumu un atsakās no daļas radošās brīvības, nezaudējot labu gaumi. Tas laikam svarīgākais, kas jāzina par šo šovu.
