Attiecības divu sportistu ģimenē. Runā pāris 0
Šodien, 30. maijā, Rīgā norisināsies vērienīgās starptautiskās vieglatlētikas sacensības “Rīgas kauss”, kurās piedalīsies Latvijas labākie vieglatlēti, kā arī spēcīgākie ārvalstu sportisti. Viņu vidū būs arī mūsu izcilnieki, šķēpu metēju pāris – olimpiskais vicečempions Ainārs Kovals un Sinta Ozoliņa-Kovale.
Sacensību atklāšanas ceremonijā būs vērojams arī sportistu mazo bērnu skrējiens, kurā līdzdalību ņems Sintas un Aināra četrgadīgais dēls Markuss. Tādējādi šajā pasākumā tiks iesaistīta visa Kovalu ģimene.
Gaidot šo notikumu, aicināju Sintu un Aināru uz tādu ģimeniski sportisku sarunu, jo zinu, ka ar sportistiem var runāt visu ko, bet nevar nerunāt par sportu. Uz tikšanos gan ierodas tikai Ainārs, atvainodamies, ka Sinta nav varējusi atnākt. Smejos, ka tas varbūt pat labāk, jo uzklausīšu viņu abu stāstījumu par iepazīšanos un tad salīdzināšu, vai tie sakrīt.
Lai gan man tāpat ir skaidrs, kur Sinta un Ainārs iepazinās. Ja abi trenējas pie treneres Valentīnas Eidukas un vienā treniņgrupā, tad jau nevar neiepazīties.
– Es ar prieku piedalos tādās vērienīgās sacensībās kā “Rīgas kauss”. Spēcīgo ārzemju vieglatlētu klātbūtne sniedz papildu adrenalīna devu. Taču galvenais, ka gribas iziet tribīnēs sēdošo fanu priekšā, kas sniedz īpašas emocijas. Brīžiem jau smagajos treniņos pārņem apnikums, visu laiku mal vienu un to pašu. Reizēm pat gribas mest mieru, bet tad atceries pacilājošākos brīžus un saproti, kāpēc trenējies, veic to ikdienas melno darbu, kas skatītāju acīm paliek neredzams,– teic Ainārs.
Gredzenus Sinta un Ainārs mija drīz vien pēc Pekinas olimpiskajām spēlēm, kas Aināram izvērtās ļoti veiksmīgas, viņš ieguva sudraba medaļu. Sinta šajās spēlēs jau bija gaidībās ar Markusu, bet tas netraucēja sasniegt vienpadsmito labāko rezultātu un viņa kļuva par pirmo Latvijas šķēpmetēju sievieti, kas aizmeta jaunā tipa šķēpu 60 metrus.
– Mēs jau viens otru pazinām labu laiciņu, bijām vienā treniņgrupā. Vārds pa vārdam, teikums pa teikumam, lēnu garu, nekur nesteidzoties, tā mēs sapazināmies tuvāk, – stāsta Ainārs.
Ieminos, ka vienā ziņā tas ir labi, ka abi ir šķēpmetēji, jo kā sportisti lieliski spēj saprast viens otru. Bet, no otras puses, ja visu dienu abi ir kopā, vai darbs netiek pārnests arī uz mājām, kur turpina raisīties sarunas par šķēpa raidīšanu?
– Mums daudz sanāk būt kopā – treniņos, treniņnometnēs, mājās. Sacensības gan parasti nenotiek vienlaikus. Mēs cenšamies dažādot ikdienu, bet patlaban tā ir pakārtota mazajam.
Brīžiem apjēdzam, ka esam aizmirsuši veltīt laiku viens otram. Tad Markusu aizvedam pie vienas vai otras omītes un izbaudām divvientulību.
Es nevaru pateikt, kā tas ir, ja sieva nav sportiste, jo nav ar ko salīdzināt. Zinu, ka citiem, kuru sievas nav sportistes, rodas šādas tādas problēmas. Mājās mēs nevaram izslēgt sarunas par darbu. Ja vajag, viens otru pabikstām, ja vienam kas nav sanācis, otrs nomierina. Mēs viens otru profesionālā ziņā saprotam. Esmu visai izteikts garastāvokļa cilvēks. Ja nācies pārstrādāties, kaut kas nav izdevies, tad vienmēr nepadomāju, ko ātrumā pasaku. Agrāk es tiecos uz kaut kādu izdomātu ideālu, pilnību, maksimumu. Bet tagad acis ir atvērušās. Dabā tāds ideāls nepastāv. Ja saproti savas iespējas un robežas, tad ir vieglāk gan strādāt, gan dzīvot, – atzīst Ainārs.
Noteikti nav viegli startēt nākamajās olimpiskajās spēlēs, ja iepriekšējās izcīnīta medaļa. Neilgi pirms Londonas spēlēm Ainārs sarāva krūšu muskuli. Viņš nezināja, vai vispār spēs pamest šķēpu. Iesildīšanās laikā nolēmis – ja plēš to muskuli, tad līdz galam, un kur vēl to darīt, ja ne olimpiskajās spēlēs. Tā bija cīņa pašam ar sevi. Ainārs šoreiz ierindojās 17. vietā, bet vienalga tas ir augstākais rezultāts, ko sagaidījām no vīriešiem vieglatlētiem, kas piedalījās šajās spēlēs.
– Spiediens ir milzīgs, visi gaida un pieprasa labus rezultātus, zina, kā es jūtos, kā bija jādara. Galvenais, ka lielie komentētāji ar mani nekādā ziņā nav saistīti, viņi manai izaugsmei neko nav palīdzējuši, un tas, protams, uzvelk. Sportista materiālais stāvoklis ir atkarīgs no rezultātiem. Es tagad neesmu valsts apgādībā. Saku paldies savam ģenerālsponsoram “SMS kredīts”, kas man noticēja un sniedz atbalstu. Sportistiem, kas ir valsts apgādībā, pirms starta drudžaini jādomā – ja nesanāks, būšu brīvs no naudas. Taču ne jau par to būtu jālauza galva, gatavojoties atbildīgajam startam.
Ainārs uzskata, ka pie mums nekas netiek darīts, lai sportistam pēc karjeras beigām palīdzētu integrēties sabiedrībā. Viņš ir ieguvis maģistra grādu psiholoģijā un pedagoģijā. Saku – tu jau gan zināsi, ko darīt, kad šķēps būs nolikts malā.
– Ja ir izglītība, tad varētu būt vieglāk atrast kādu citu nodarbošanos pēc sporta gaitām. Taču tas nedod garantiju, ka mani pieņems atplestām rokām. Tā ir pavisam cita joma. Ja līdz šim visu dzīvi esi pakārtojis rezultātiem, tad grūti pārslēgties kam citam. Sportistiem noteikti būtu vajadzīga profesionāla palīdzība, lai spētu pāriet no sporta uz dzīvi.
Ainārs gan neapgalvo, ka tagad sports būtu pilnīgi visa viņa dzīve. Godalgotajā pirmajā vietā ir ģimene. Tāpat viņš mēģina rast laiku savai iecienītajai nodarbei – makšķerēšanai.
– Dodoties uz copi, es Sintai saku – ja ko noķeršu, pats tīrīšu. Draugi mani paņem līdzi arī uz medībām, mudina, lai iegūstu medību licenci, taču es nespēju izšaut uz dzīvnieku. Man tikai patīk būt novērotājam. Sēžu slēpnī, baudu mieru, varu pārdomāt dzīvi un būt saskaņā pats ar sevi. Es pat nevarētu ar “gaiseni” izšaut uz vārnu, kas dārzā ēd ķiršus, – atzīst šķēpmetējs.
Runājot par ģimenes dzīvi, Ainārs saka: – Sportā mūsu uzskati daudz kur pārklājas, bet sadzīvē iet dažādi. Reizēm arī tā, ka spalvas pa gaisu. Bet, laikam ritot, esam atraduši vidusceļu un guvuši sapratni, ka atkārtoti nav jākāpj uz grābekļa. Pamazām cenšamies apvīlēt stūrakmeņus. Viedokļi var atšķirties, viens saka balts, otrs – melns, bet paiet brītiņš un vienojamies, ka tomēr varētu būt pelēks. Svarīgi, cik iedziļinies otra sacītajā. Jo vairāk uzklausi, jo vairāk izproti. Ja rodas kāda problēma, tā jāizrunā un jānocērt jau saknē. Nevar tikai visu krāt sevī un tad pēkšņi izvirst kā vulkāns, – uzskata Ainārs.
Sinta ir ventspilniece, bet vidusskolas laikā pārcēlās uz Rīgu, kur arī sāka trenēties pie Valentīnas Eidukas.
– Nezinu, kurā brīdī tas notika, bet mani sāka piesaistīt Aināra aizrautīgā runa. Tas, kā viņš sevi pasniedz, kā izturas sabiedrībā. Ainārs šķita interesants kā personība, iznesīgs, un sapratu, ka viņš man patīk. Esot kopā ar Aināru, jūtos drošībā, kā azotē. Es vīru izjūtu kā autoritāti, viņam ir lielāka dzīves pieredze, un man ir no kā mācīties, – tā par Aināru saka Sinta.
Atklāju, ka Ainārs ļoti slavēja sievas saimnieciskumu, īpaši ēstgatavošanas prasmi. Viņš pat uzskaitīja saimnieces meistardarbus – kūkas, kēksi, lazanja, zupas.
– Man jau patīk, ka vīriņš to novērtē. Un, ja saņem uzslavas, tad rodas vēl lielāks prieks gatavot. Tas ir viens no veidiem, kā varu izpaust pateicību un mīlestību saviem mīļajiem. Man vislabāk patīk gatavot latviešu tradicionālos ēdienus, tikai savā interpretācijā. Ja ir labs garastāvoklis, izcepu kādu kūku.
Ieminos, ka, manuprāt, Kovalu ģimenē Ainārs pēc dabas ir tas straujākais, bet Sinta – tāda rāmāka.
– Dažos brīžos es arī varu būt strauja, neapdomīga, pat asa. Sports sniedz tādu rūdījumu, ka dzīvē ir jācīnās, jābūt pirmajai, un tas man reizēm izlaužas ārā arī sadzīvē. Taču saprotu, ka nevar visu laiku cīnīties, ir vienkārši jāļaujas dzīvei.
Vaicāju, ko Sinta dara, kad Ainārs ņem makšķeri pār plecu un dodas uz upi. Kādiem vaļaspriekiem viņa vislabprātāk nododas?
– Ja sanāk, es labprāt nodarbojos ar gleznošanu. Nesaucu sevi par mākslinieci, tas ir mans hobijs. Pēc profesijas esmu interjera dizainere. Sports nav mūžīgs, tas ir tagad un tūlīt. Kamēr ir rezultāti, tikmēr ar to var maizi pelnīt, bet pienāks laiks, kad vajadzēs meklēt citu nodarbošanos. Varbūt strādāšu savā profesijā, bet, iespējams, izvēlēšos ko citu, – bilst Sinta.
Ja abi vecāki ir šķēpmetēji, kā viņi domā, par ko varētu kļūt dēls?
– Markuss jau tagad visu laiku kaut ko mētā – akmeņus, bumbiņas. Neuzspiedīsim viņam kļūt par profesionālu sportistu, bet sportiskais raksturs gan dēlam piemīt. Viņš vienmēr vēlas būt ātrākais un labākais, – teic Ainārs.
